šodiena atnāca krāsaina ar krāsām acīs un vaigos un neviens nedz vitālijs, nedz armisteds nespēja nostāvēt pretim šim skaistumam, tāpēc sākās pilnīgi jaunas puķes un pilnīgi jauna dzīve uz zemes, lai iezvanītu saullēktu un lai visiem mazajiem čūskulēniem uzziedētu aste, bet ar to vēl nebija beidzies, jo mums vēl bija liels ceļs veicams, lai no pārlaicīgās un bagātīgās melnās peles varētu izdiedzēt graudus un strautus un saulēnus kā mazos pētersīļu dēlus. viņš pienāca pie manis un sāka pārmest, ka es eju galējībās, ka es vainu melns vai rožaini ššš es viņam neuzšņācu, jo visiem dzīviem radījumiem ir vieta zem saules un es neielaižos prātulās par nejēdzībām, tāpēc laižam ķekatās un laižam laižam. es biju izbrīnīts uz brīdi, bet tad manās iesnās ienāca mazais tēvadēls un govis iznāca sastapušies un nodomāju es kā trauku lupatiņš, ka no briesmām nepasprukt, tāpēc pārstāju sevi tramdīt un izšķīdu miljonos, kas ar lielo X pāri horizontumam mūs visus skrotīs nepiedienīgās iesnās izvazā jau visus uzreiz, lai mēs varētu tajā baltajā plankumā dzīvot divsimts divdesmit gadus un nomocīties, kā nomokas lielputrijas mediāni un godbijības morie gari ar zemes taureņiem un gudrību sezamiem. es izpakoju savu laipnību un biju labā attālumā no dažādiem iesmiem, kas mani varētu sadurt. es biju priecīgs un manā priekā dzīvoja miljons cilvēku