User Profile
Friends
Calendar
ikea_literators' Journal

Below are 25 recent journal entries, after skipping 50

[ << Previous 25 -- Next 25 >> ]

 

 
  2009.06.27  04.43


Rasktienks pārnāk mājās un atrod sievu vienās zeķēs vārtāmies pa grīdu ar kādu jaunu puisi, šis paņem krāsns kruķi un sasit jaunā cilvēka ķermeni vienās lupatās. Kamēr tas [sišana] notiek, sieva paņēmusi krāsns kruķi un dauza sava vīra galvu un brilles vienās lupatās. Tā dauzoties draudzīgā trijonte izveļas uz terases, kur tos apspīd siltas temperatūras saule un tonalitāte visiem itin iepatīkas, tādēļ viņi nolemj papozēt un izvijuši savus kailos ķermeņus un betona margām karājas kamēr viņus nenolasa izsalkuši un izkārnējuši vilki ar badīgām acīm un krietni nosiekalotām ķermeņa priekšdaļām kas likteņa ironijas dzītas ir sevi nodēvējušas par mutēm, bet ar to vēl niepietiek, kopējai kontūzijai rakstnieka sieva paņem rakstāmmašīnu un sāk sist rakstiekam pa galvu, to mūsu galvenais varonis nevarēdams izturēt iesniedz sūdzību vietējā zagsā un lūdz šķiršanos, lai varētu vērot savas sievas gaitas no neitrālas trešās personas puses un nespēdams ietekmēt savu domu gaitu nonāk pie tā, ka ir jāsāk jauns romāns. Ar šiem mīlas priekiem savas domas nodarbinādams viņš veras savas sievas skaistajā sejā un viņā dzimst ideja pēc idejas, bet laiks spiež un ir pienācis brīdis, kad jātiek vaļā no jaunā cilvēka līķa, kas pārasiņojies un pārakmeņojies zvalstās pa grezno persijas līča tepiķi, kurš asinīm piesūcies atgādina kādu kautķermeni, kas uz savas brangās muguras pa visiem džungļiem ir iznēsājis baltādainu bāreni. Tas [bārneis] uz mūsu raizēm lieki nelīksmodams pieceļas, sakārto krūtežu un riņķveida kustībām ar velosipēdu virzās centra virzienā, kur viņa spieķus izlauž, kurpju auklas sasien stingri ap galvu un pašu rakstnieku atskalda ar smagiem metāla stieņiem. To izdarīja negantās amazones, kurām tikai viena doma prātā, kā seksuāli izmantot nabaga zarazu un kā viņa ķermeni preparēt seksuālās baudās un tādās stīgās savērptā darbībā mēs nonācām pie plikā asfalta kas lūgtin lūdzās kādu organisku vielu vai šķidrumu savās tērcēs uzsūcam un mēs arī nelīkumojām savos aplinkos un pa taisno čurājām dāsnās straumēs pa tiešo visas brīvības ielas stūrī un tad atkal augšā pa mājām līdz mūs pa pastkastēm iznēsāja bezpajumtnieces kaijas ķērkdamas un gārgdamas, amen.



 
 


 
  2009.01.12  11.56


vienu rītu Turks piecēlās, un viņa atmiņa bija mazliet garāka par operatīvo. viņš raudzījās uz jauniegūto spēju un nevarēja saprast, kā likt to lietā. es varētu aiziet veikalā un pērkot maizi smaidīt uz iekšpusi, tādējādi piemānot pārdevēju un visus, kas uz mani tajā brīdī skatās, viņš prātoja, bet tam nebija lielas nozīmes, jo galvenās īpašības, kuras valdīja viņa prātā, bija atstātas novārtā un viss, ko viņš varēja izdarīt, ir visu laiku atlikt darāmos darbus. Turks bija tāds sārtas ādas krāsas tips no ziemeļaustrumiem un baidījās no sniega vētrām kā bērnībā ar mannā putru pārbarots albatrosa mazulis baidās apdzīvotā vietā pārlieku tuvoties veikalu rajonam. kad Turkam bija apnicis, viņš sacēlās pats pret sevi, jo viņš negribēja turpināt vakar iesākto, uzskatot to par kāda cita aizsāktu darbu, tādējādi viņam vēl bija daudz ar sevi jāstrādā, lai izskaidrotu neatbilstību reālajai pasalei, kas viņam traucēja, ko īsti traucēja nav nozīmes, jo viss galvenais ir pateikts.

kad ekonomikas svētā joma bija ienākusi redzes lokā, Turks saprata kādu svarīgu patiesību. viņš bija dzirdējis daudz ziņu par to, kā bērni tiek mocīti pamestās mājās, bet viņš nevarēja sevi identificēt ar kokiem rudeņos, kad lapas ir zemē un arī zemē to nav, jo tās jau ir aizvāktas un tāpēc koki ir neaizsargāti tādi kā pusaizmiguši. Turks gribēja būt viens no varenajiem. viņš īsti nepiekristu kļūt par visvarenāko, jo tas uzliktu atbildību, kuru viņš negribēja nodarbināt šī mērķa labā. galu galā būt par visvarenāko nav galvenais mērķis dzīvē un nebūt ne Turka galvenais nodoms. kas viņu vadīja? vai atriebības kāre? kā varētu izskaidrot, ka skatoties virsū visdārgākajam, Turks nejuta īstu vēlmi uz to tiekties. vai viņš būtu indoktrinēts un pakļauts kādai neredzamai ietekmei, kas viņam liedza iejusties meinstrīmā un būt par normālu, kuram nebūtu jāizdalās no svešķermeņiem. ilgo pārdomu rezultātā, tik daudzus rītus pēc pamošanās paliekot gultā ar vaļējām acīm, Turks bija nonācis pie slēdziena, ka ir vajadzīga ārējā fasāde, ko vērst pret darījuma partneriem (ikdienā sastopamajiem atgadījumiem un darījumiem), lai likvidētu nevajadzīgas ciešanas un pierādītu sev savu spēju nebūt par ņuņņu, jo žēloties un ciest var ik katrs, bet cīnīties nedefinētu mērķu vārdā var tikai tas, kas ir apgramstījis visu nenozīmīgo un nodevies cīņā par fufelzinko.

kad maija vidū sākās gāzes dolāru pārpumpēšana, Turks instinktīvi zināja, ka tā ir viņa joma, tādēļ sāka šajā virzienā koncentrēt visas savas pašizdomātās iemaņas un prāta spējas, spēju orientēties un reaģēt. ja viss izdotos kā plānots, tad kā jau parasti viss būtu mūžīgs un cīņa būtu mūžīga un ciešanas un prieks, bet tas nespēja atturēt mūsu jauno censoni no tā, lai to visu pieredzētu uz savas ādas. Turks bija atlasījies visādus variantus un zināja dažādas kombinācijas, kas liedza viņam tās izmantot, jo viņš nevēlējās atkārtot neko jau notikušu vai kaut ko tādu, par ko viņš zināja, ka tas ir noticis vai vismaz par tādu iespēju. viss risinājās skaitāmās minūtēs un signāli, kas iegūti šādās reizēs spēja virzīt kustību kādu laiku, kad atkal parādījās kaut kas jauns. Turks bēga no banalitātes kā no lielas sērgas un cīnījās par jauno garu un neoliberālismu kā vilks ar atplēstiem zobiem. kad dakters piekodināja Turkam lietot zobubirsti ar maigāku saru pakāpi, lai neturpinātu bojāt smaganas (Turks katru rītu pēc pamošanās spļāva sarkanu), tad Turks bija samierniecisks un sapņoja par vecumdienām. un patiešām, reizēm taču apnīk kaut ko darīt, tad gribas vienkārši tā raslabonā atkrist un nedomāt, vai ne, tā Turks sev uzdeva jautājumu, uz kuru atbildi zināja jau labu laiku, un tādēļ to nekavējās arī izmantot.

pirmītējā drošība atjaunojas katrā sprīdī. tas ir tas minimums, ko uztvere spēj sagremot unt as ir tas minimums no kā tiek būvēts materiāls. ko ar šo materiālu darīs tālāk tā jau cita sfēra. to var palaist vairumuzpircējiem tādējādi nedarot nekādu tālāku pievienoto vērtību un tā tālāk, bet tās visas bija formalitātes, kurās Turka sirds maz klausījās. viņš alka būt kaut kas, kas viņš tagad nav un ko viņš tagad nevar iedomāties, tādējādi cerot aizmukt no šīs mūžīgās atkārtošanās, kad viss ir redzams uz priekšu un atpakaļ un tagad neko uz sitienu nevar panākt, ka vajag iet uz mērķi pakāpeniski, visi šie nosacījumu Turkam bija līdz kaklam un viņs bija gatavs saspuroties, bet kāda jēga kaut ko tādu uzsākt, tāpēc Turks pārvācās uz sava prāta otro stāvu, īsti nerūpējoties par to, ka varbūt ir arī augstāki stāvi, viņam vienkārši gribējās prom no šīm bērnišķīgajām pārdomām, kas viņam godu nedarīja un godīgi sakot bija jau tā kā apnikušas. uz jaunākiem krastiem, nosprieda Turks, un pacēlās gaisā

 
 


 
  2009.01.04  13.12


Ignats iznāca koalīcijas pagalmā un aizsmēķēja tumsā sagrābstītus sarus. tas nevarēja izvērsties par labu dienas sākumu, ja jau tūlīt pēc pamošanās krēsla draudēja ar saviem biedējošajiem avotiem un ājurvēdiski sakārtotajā ziedu buķetēm. tādas domas domādams, Ignats stāvēja un skatījās ne uz ko īpašu, viņa skatiens sasveicinājās ar miermīlīgajiem iemītniekiem un priekšmetiem, bet partijas biedru klātbūtne un oponentu nelabā smaka lika Ignatam sašļukt krēslā, kas bija novietots stūrī un neļāva apdomāt savus gājienus tālu uz priekšu.

ja lokomotīves princips tiks ieviests universālā apmērā, turpināja prātuļot Ignats, tas izsauks klajas debates un plašas pārdomas sabiedrības slāņos, pie kuriem es nepiederu. ja es katru dienu nopelnu latu ar to vien, ka man aug ūsas (kuras man neaug), tad es vienā paņēmienā esmu kļuvis par labāku cilvēku, man pat nav regulāri jātrennējas, kā tas ir jādara, lai iegūtu nākamās krāsu paletes jostu kādā no cīņas veidiem. arī politika ir cīņa, nerimās Ignata oponents, kas jau kopš bērnības ieņēma viņu vecāku mājas otrā stāva jumta istabiņu. es neesmu savā galvā nodzīvojis tik ilgi, lai ar drošu pārliecību varētu apgalvot, ka esmu atkarīgs no ārējiem stimulantiem, parādībām un konfrontēšanas politiskajā arēnā. ja es pārnākot mājās iedzeru litru tekilas un to slēpju no savas sievas (kuras man nav), tad es jau pa gabalu izskatos aizdomīgs visu manu kolēģu acīs. tas ir galvenais iemesls, kāpēc es kā kpss biedrs vēlos jūs brīdināt par nepārvaramām sekām augsnē, zaļotnē un augotnē. nē, es nevaru kandidēt šajās vēlēšanās, jo manas brašās atraitnes un visuresošas atvases mani labi varētu nobiedēt, ja es uz to paļautos, bet ne tagad, manās asinīs rit kaut kas svarīgāks par muļķībām.

kad Ignatu ievēlēja stratēģiskās analīzes komisijā, viņš jau divus mēnešus bija sasniedzis pilngadību, tādēļ ar dziļu pārliecinātību varēja aizstāvēt fundamentālistu viedokli un dzīves filozofisko traktātu miermīlīgās premisas. es kā tautas pārstāvju ievēlēts konglomerāts mūsu politiskās sistēmas rievainajās un porainajās amorfās gāzes glāzgovās varētu jūs ievēlēt atpakaļ, ja vien par to maksātu piemērotu un nedaudz safabricētu lietaskoka aromātu. es atzīšos, klusībā sev atzinās Ignats, ka stāvot šeit iekšpagalmā esmu izčākstējis kā donkihots, kas grāmatas pārlasījies bija zaudējis smadzeņu vitalitāti un regulāri ubagoja pie donoru centra galvenās ieejas. ja dienā izdodas savākt pārdesmit gramus asiņu, tas jau ir vērā ņemams sasniegums un varu jums apzvērēt, ka tas neliegs mūsu nācijas godā ietetovēt vēl kādas asiņu paliekas, ne tikai mūsu tautiešu atstātās zvēru upurēšanas vietas, bet arī kādas akmens celtnēm līdzīgas struktūras. es kā nāceretes tiešais pēcnācējs gribētu jums piedraudēt un ar jums draudzīgi parunāt, ja jūs man ļausiet aizstāt jūsu kabatu saturu ar kaut ko līdzīgu sabata kārtību un zīlēt jūsu acīs spēs tikai īpaši apmācīti rīkļurāvēji, ja viņiem tiks regulāri maksāta alga, proti, ja tie būs vistīrākie algotņi nevis pilsoniskā armija, kura nav trennēta tam, lai slepkavotu savus līdzpilsoņus, bet asinsuņu uzrīdīšan asinsdesu glabātavai un munīcijas izsaimniekošana un aizstāšana ar defektīviem ieročiem... nē, tas nekalpos mūsu tautas nākotnei, tādēļ es kūdu uz revolūciju. ai, da dariet, ko gribat, es eju mājās sust un sēdēt pie internetiem, man ir pārtikas rezerves, esmu semi pašpietiekams, man sabiedrība nav vitāli vajadzība. ja jutīšu grūtības, iešu ārā slaktēt nepieskatītus mājlopus, bet līdz tam brīdim, lai dievs stāv klāt maniem prāta apcirkņiem, jo es taisos uzvesties nepiedienīgi un destruktīvi.

kad mažoritārā sistēma jau klauvēja pie Ignata durvīm, viņš uz brīdi jutās nesavaldīgs un gandrīz saplēsa slavena mākslinieka vāzes reprodukciju, bet tad savaldījās, biedējot sevi ar mātes naida izpausmi, un izvirda nelietderīgos vārdu plūdos, tādējādi aizmirsdams doties pie ārdurvīm un painteresēties, kas būs šis mītiskais traucētājs šajā apmeklētājiem vispiemērotākajā diennakts laikā - bija apmēram divi dienā. kad zvana kausi nošķinda gar dienvidu puses logiem, kas bija vērsti uz tirgus laukumu, visās vazaņķu sirdīs bija ieperinājies kāds nešķīsts nolūks. kad jūs redzat sevi spogulī, jūs taču nesakat, kāds skaists jauns cilvēks, jūs visdrīzāk ātrumā novēršaties un domas pašas aizstāj viena otru, jo pat tās kautrējas būt tajās pretrunās, kas ik katru to upuri padara par apsmiekla objektu, tādēļ itin vieglu roku kustību vadīts Ignats izgāja uz balkona un stāvēja plikām kājām kailā sniegā apmēram trīs līdz četras sekundes, tad sajutis spelgoņu kāpjam pa stilbiem ātri ieskrēja istabā, atstādams uz koka paneļiem nelietīgi pielipušos sniega kristālus, kuri atvēzēdamies smagām koka rungām lidinājās cauri betona paneļiem un kausētu smiļšu stiklainajām acīm, lai iekarinātajās mēbelēs un ārā iznestajās ābelēs tās varētu redzēt mani, kas ir viņu ķēniņš, proti, es paskatījos savās acīs spogulī un sapratu, ka šī nebūs mana diena, tādēļ aši piezvanīju uz vēlēšanu iecirkni un apgalvoju, ka esmu mazliet apsnidzis un izdarīju mājienus netieši brīdināju un pat atklāti draudēju, ka šī nebūs īstā diena, lai mani nonāvētu publiskās telpās, tādēļ visas tilpnes, kas lielākas par pārdesmit litriem, ir jāaizliedz vismaz līdz svētdienas rītam. šādus svarīgus uzdevumus paveicis, beidzot varēju izvēdināt galvu un palaist Ignatu paskriet pa lauku.

es personīgi, iesāka runu Ignata spoks, gribētu redzēt arisinājumu parlamenta atlaišanā, bet man nav īsti skaidra terminoloģija (ja tā padomā, terminoloģija spēj apslāpēt mūsu ambīcijas, tad tā ir uzskatāma par viltus manevru, lai pretēji prezidenta aicinājumam atturētu jaunus cilvēkus no ienākšanas politikā). ja es vēlos sasaukt jaunu parlamentu, bet man ir aizdomas, ka tas ir tā pati saeima, tad rodas pretrunas manā rundas manierē un visi manu runu sastādītāji, sākot no demakovas un beidzot ar v.zatlera kungu, būs tajās augšās jau nokļuvuši tīri tā neskarti un es varēšu sākt savas runas manieres attīrīt no nevajadzīgiem buldozeru zagļiem. to visu mēs varētu itin viegli atrisināt ar vieglām plaukstas kustībām, paceļot telefona klausules un pārliecinoties ka netiekam noklausīti, tas ir, ka mēs paši sevi nedzirdam, jo esam savi lielākie ienaidnieki. es jūs vienreiz tā nobiedēšu, ka nespēsiet sēdēt uz vienas vietas ilgāk par pāris sekundēm un to sauks par uzmanības deficītu, jums sāks barot kādas barbiturātu paliekas no narkotisko aģentu pļēgurnakts un tad jūs sapratīsiem mūsu valsts spa sistēmas galvenās ievirzes, kas jūs pasargās no ļauna un ļaus jums uzgavilēt pār pārākumu.

kad svētdienas vakarā tika mainīta politiskā piederība, Ignats bija vieglā šokā no nelielajiem sprādzieniem kaimiņu dzīvoklī. acīm redzot, bija sācies jaunais gads un visa sabiedrības runājošā daļa, tas ir izņemot iliterātus, tas ir nespējīgos nedzirdīgos un visus amorfos ienaidniekus. godam tas bija sākts, šis runas manieres stilizētais izklāsts, bet Ignatu piemeklēja nelaime - viņš aprāvās savos centienos, apmaldījās pusceļā uz darbu, zaudēja savus deputāta mandātus vienu pēc otra, nosmērēja kurpes un bikses visnepiemērotākajos brīžos un dīvaini izdarījās oficiālās pieņemšanās. neapšaubāmi šāda persona nevar ieņemt augsti attīstītas nācijas galvgali, tāpēc tai būs mētāties grāvjos un drupaču lēveros, bet nejau mūsu Ignatam. viņš paņēma flažoku un durkļus un sāka patrulēt pie kremļa mūra tajā vietā kur deviņdesmit pirmajā gadā par mūsu tēvu gariem cīnījās līdzšinējais premjermininistrs un pašreizējā prezienta pusauga dēls, kas apmeklējot jaunākās spēļu zāles bija sadraudzējies ar bijušās prezidentes azartīgo atvasi. tas viss noveda pie tā, ka Iganta rokas galīgi nosala un viņa mati sacietēja. tagad Ignata kapu rotā rokudzelžu attēli un dažādas apsveikumu kartiņas. arī šajos ziemassvētkos mēs aizlūgsim par mūsu valsts tradīciju licēju un ložmetējkalna olu ripinātāju svēto ojāru latvieti ar lielo burtu Ignatu!

 
 


 
  2009.01.03  22.47


Ignats naglu saimnieks, naglu sperma. skaņa pa tv - ir iestājusies klusā sezona, visus līdzpilsoņus lūdzam. es arī par jums aizlūgšu, nopūšas Ignats un aizmirst, ka viņam tas bija jāsaka dusmīgā tonī, jābūt bikstītam un stumdītam. Ignats sāka interesēties par politiku dažus gadus pirms lielās gāzesvada saslēgšanas važās, noslēgšanas plūsmas aptures un dažādu svešķermeņu ieplūšanas redzes lokā, redzes ābolā, raudzē, vienvārdsakot tajos apcikrņos, kas mūžam palieka apslēpti analītiskajam prātam. kad jūs mums noslēgsiet dabasgāzes padevi, mēs jūs apsūdzēsim tiesvedībā likumdošanā un prātulu interpretēšanā, jo tas ir mūsu gurķu raugs, kurš no mums nav atkarīgs. Ignats centās turēt grožos savas dzīves un savas valsts pavadiņu valdziņā ar zobiem iekodies ieķēries ar piena rokām maitā gaisu mūsu sādžā un tu tiksi sadedzināts uz sārta. tam visam ir vajadzīgs segums, sprieda Ignats, nevar dzīvē plivināties bez vēsts. es būšu cauruļvada inženiertehniskās bāzes izstrādātājs vecākais padomdevējs noplūžu kontrolieris biļetītes kirdik caraps izlaupīta valsts kase.

ir sākušies pareizticīgo ziemassvētki, Ignatam jauna apakšveļa. preses plūsma atsākusies pēc apturējuma, tas būtu kā teikt, ka mēs ar Ignatu pazīstam viens otru no skolas laikiem, kad ragutiņās nebija vietas svešiem ļaudīm, bet tikai mums ar brālēnu bija tas dots un nolemtie uz mums skatījās ar baltām acīm, tas ir, kad tās nebija zilas vai melnas vai balti acsāboli vai arī pārgrieztas acis vai arī vienkārši skaudībā mainījās sejas krāsa vai arī visa ķermeņa virsma kā ādas apgabals un galīgā pietura skrējienā pēc elpas naudas kauna bada un baudas.

kad Ignats sāka kāpt pa varas vertikāli viņa rīcībā bija iedalīts prāvs gadu skaits kopskaitā tas varēja līdzināties divdesmit septiņiem zemes gadiem, kam pierēķinot pubertātes periodu apmācības apmāto gaviļnieku gadus un visu to laiku, ko Ignats pavadīja ieslodzījumā kamčatkā un dzēšot svešus ugunsgrēkus ar lielu ticamības pakāpi varēja teikt, ka viņš bija nonācis policijas redzes lokā un sastāvēja prezidentam uzticamo kadru tuvākajās atvilknēs šuplādēs un cita veida nomenklatūras attālākajos apgabalos šajā plašajā dzimtenē. mēs viņu pārāk arī nekūdījām uz lieliem varoņdarbiem, jo galvenās tēzes kā hipotēžu aculiecinieces bija mūs jau kādu laiku vērojušas un pat sagatavojušas nelielu dosjē par mūsu personu. galvenajā nopratināšanas sesijā izmeklētājs un valsts prokurors draudzīgi apjautājās Ignatam, vai tas nevēlētos sastāvēt štatā, bet Ignats vēl nenobriedis būdams tolaik atrunājās visai nemākulīgi un radīja par sevi nelāgu priekšstatu, kas protams tika ieprotokolēts un arhivēts. tagad, kad bija pienācis laiks to visu rezumēt, Ignats sāka cilāt savus vecos bankas rēķinus un darba grāmatiņas cedeles un bija mēreni pārliecināts, ka ir izpildījis visus priekšnoteikumus, lai pretendētu uz prezidentūra amatu.

kad tuvojas pareizticīgo ziemassvētki, Ignats lasīja kādā laicīgā laikrakstā, Vladivostokas kontinents pietuvojas galvenajai zemotnei, lai nogādātu drošās rokās un sauszemē importētos automobiļus, kas brašā skaitā ik gadus tiek iepludināti šajā nabadzīgo ēterī. vienu lietu Ignats nesaprata, tāpēc ik dienas kruīzoja pa tv stacijām cerībā uzzināt atbildi vai vismaz nojaust patiesību - ja nabadzīgie bija ieņēmuši džungļus un no aukstajām klimata joslām pārvākušies uz subtropu zonām, tad kā ir izskaidrojams automašīnu korozijas skaita palielinājums, ko pārsvarā izsauc ar smiltīm sajauktā sāls maisījuma ietekmes mazinājums. Ignats bija apjucis un to skaidri apzinājās, tādēļ nesteidzās it ātri kandidatūru savu iztērēt kā vienīgo zalvi vai arī indes ampulu. kādi veidi mūsu valstību izseko, kad man ir jācīnās ar šādām triviālām banalitāšu atvasēm. Ignats bija mēreni iesilis, mēreni nomierinājies un slaveni izdzisis. viņš sēdēja savā mikrorajona dzīvokli nezināmu stāvu augstumā un jutās ok, jo viņa priekšā nu bija atbildīga puse no vēlēšanu apgabala, ievērojama daļa pilsētas domes kā arī neskaitāmi lobiju slāņi, kuri draudēju, kuru dzīvības tika vieglu roku izdzēstas un kuri vienmēr gaidīja tumšās kāpņu telpās lai palūgtu aizpīpēt nepazīstamām dāmām.

Brutāls spēks ir tas, kas virzīs mūs jaunajā gadsimtā, tādēļ mēs kā iekšlietu ministras policejiskie spēki jūs apkaunosim pašā sabiedrības vidusslānī, mēs jūs apņemsim par sievu vai vīri atkarībā no jūsu politiskās pārliecības un vainagojušies ar paentoloģijas pierādījumiem lidināsimies virs zemes kā benzīna garaiņi, kuriem nav māju, kuri ir aizmirst... ai, atmet ar roku Ignats, kas es par politbiroja partijas locekli un galvotāju, ja manā kontā nav pieklājīgu automobiļu marku. es vēlētos jūs apbūvēt ar kravas kastu mietpilsonisko atmaskojumu un lādēt tā, ka paliek kauns no rūsas traipiem uz kaklasaites un uzvalka.

kā mūsu korespondentam pastāstīja vietējiem miliči un no piemaskavas atlidojušie OMON darbinieki, mūsu vienības rotās bija iefiltrējies kāds galēji labēji aizdomīgs tipāžs, proti, Ignata vārda brālis kāds N. Ignats. es jūs ļoti lūgšu ievērot mūsu kolosālo neaptēstību un liegt piekļuvi kopējai datubāzei, kas pilna nepazīstamu vārdu un naidīgu savirknējumu no cipariem un skaitļiem izrietošu, bet pagaidām es jums piedošu un jūs piedodiet man, ja varam tā sarunāt, tad uzskatīsim, ka šī vienošanās ir panākta noslēgta un dievs ar viņu, lai viņi iebrūk noslaktē vietējos iedzīvotājus sadedzina visus dokumentālos pierādījumus un lido atpakaļ uz Maskavu kur viņiem arī vieta, jo šajā klajajā laukā mēs esam tikpat apdraudēti kā čečenu kājnieki, kad tie ieradušies valsts vizītē Gondurasā tika sagaidīti kā pēdējie muļķi, jo viņu vīzas termiņš bija nepareizi noformēts, tādēļ es kā asinsbrālis un lietiskais liecinies mēģināšu paskaidrot, kā tas izskatīsies kad kratīšanas orderis būs pagarināts un aptumšotās telpās tiks sagatavots spīdzināšanas iekārtu ansamblis. var baidīties, tas ir cilvēku dabā, bet, ja saproti, ka nāvi šķir šķidrs un plāns galdautiņš, tad raugies vien iemūžināt savās trijās atlikušajās dvēselēs tos kodus, kas spēs izdzīvot, bet no pārējā atsakies.

jūs tikai iedomājieties, uz proletāriešiem šāva, bet netrāpīja. es kā klerikālās mākslas hipohondriķis un nespējnieks jau no bērna kājas gribētu jūs uzrunāt šajā šalamašeihas viesnīcā un novēlēt jums labu pārnakšņošanu, jo kas zina, kas libānas kara sākuma priekšvēstnešiem nolaižoties uz mūsu balkoniem mūs sagaidīs rīt. tā ka esiet droši un drošsirdīgi bez bailēm izmantojiet dušu, minibārbu saunas un baseina pakalpojumus, neiesalstiet mūsu vietējā kanālā un ņemiet vērā kanalizācijas izteku infrastruktūru, jo tā jums palīdzēs orientēties naktsdzīves katastrofālajā trūkumā un lai piedod mums allāhs es gribētu ar jums draudzēties šeit un tūlīt uz līdzenas vietas, bet iepriekš piezvanīšu attiecīgajiem dienestiem, lai jūs savāc bez bažu un šaušanas, jo tas nav mūsu abpusējo nāciju interesēs sacelt ažiotāžu, ko nespēs izskaust no mūsu prātiem pat mērcēšana pārskābēs borksābēs un dažādās citās vēl indīgākās vielās un to savienojumos, amn.

kad tika sašaurinātas ar tiesas funkcijas, mūsu mēram bija beigas, tādēļ aši vien piezvanījām mūsu jaunajam prezidentam Ignatam un nodevām viņam pamatīgu strušku. viņš klausījās, klausuli no auss turēdams pa gabalu un lasīja priekšā stenogrāfistam sarunas atklāstu. kad visas nepatikšanas bija beigušās, es apsēdos iepretim jaunajam vadonim un pārliku vienu kāju pār otru, lai uzklausītu viņa monologu. kā es varu zināt, kuras debespuses puķes stādīt šajā rudenī, ja man zvana no Pentagona un draud, pieprasa kaut ko vispār ar miesassodiem uzbrūk kā tādi pērtiķi. varētu padomāt, ka nav vēl nevienu kontinentu iekarojuši, lai šādi uzvestos un nostādītu mūs muļķīgā situācijā, bet visu pēc kārtas un precīzi nomērītu un nosvērtu, proti, skaitliskās izteiksmes ir pieprasītākā ķīnas prece mūsu mājās, bet mūsu mājas ir arī jūsu mājas, tādēļ noslaukiet kājas un ieņemiet lotusa pozu, mēs jūs cienāsim ar rozēm un dažādām jaungada saknēm, tādēļ lai svētīts top šis vakars, kurā mēs satikāmies un samīlejāmies.

 
 


 
  2009.01.03  13.37


Ignats bija viens no tiem, kas piedāvāja dīvainus biznesa modeļus. Jaunākais viņa izgudrojums bija izmantot korpuciju kā savu vēlmju katalizatoru. viņš rūpīgi sastādīja dažādus grafikus un katru dienu apmeklēja Centrāltirgu, lai shēmas ietvaros izmantotu citu darbu kā savu atspulgu partiju cīņās. tas bija izdarīts ar lielu pacietību un rūpību, tādēļ pārmest Ignatam nevarēja ne tiesībsargājošās iestādes, ne viņa mamma, kuru viņš drausmīgi mīlēja. tik drausmīgi, kā mīl Centrāltirgus rajona iedzīvotāji savas aplupušās sienas, savas tapetes uz šīm sienām un kā viņi vispār sevi mīl, bet tas nav svarīgi. gāja laiks un saeimas ēka kļuva atkarīga no Centrāltirgus ķēķiem un vispār - lai ar tīru sirdsapziņu varētu sekot Ignatam viņa ikdienas gaitās, mēs jums piedāvāsim šādu dubiosu piramīdas piparkūku mīklu. lūdzam saglabāt savas sēdvietas un nekontrolēti smieties pēc komandas, mūsu brašie brošūru dalītāji jūs instruēs visās detaļās, kā tas izpaužas uz jūsu atspīdumiem olu čaumalās, kad tās sabradā vēl uz miesas esošas un kas paliek par tās digitālās ziemas sinepēm, kas jūs visus šos olbaltumvielu gadus ir gānījis kā nepatiesības apoloģēts un daži cilvēki, piemēram, uzskata, ka ir vienā vilnī līmenī ar citiem un ka viņi viens otru spēj interesēt, bet pārējie ir tādi piparkūku karikatūristi, ka smiekli noderēs arī mūsu partiju cīniņos, lai visiem pāri galvām lidinātos un mēs lai lidinātos līdzi, kad jūs mūsu priekšā pacelsiet cepuri, mēs zināsim, ka esat gatavi nolikt savu mandātu mauzoleja priekšā un karāties vienā līmenī ar brežņevstaļinļeņinu un viņu pūdernīcu uzraugiem, kas ir rūpīgi izskoloti apmācīti un izdresēti redzēt ienaidnieku cauri sienām pāri kalniem un privāto kvartīru iežogojumā. jo tikai tā mēs uzcelsim savu kopējo kolhozu un varēsim tirgoties ar vareņikiem un braukt viens pie otra ciemos uz dāčām un citiem cisterciešu iežogojumiem, kas mūs pasargās no elles riņķiem un vispār ļaus mums pārvaldīt savas dvēseles ar to amorfo gadskaitļu palīdzību, kuri ir mūs iežogojuši pārzāģējuši sašuvuši saplēsuši sašujuši un sašutuši mēs jums vienmēr kalposim savās vērmeļu vēstniecībās un gasudarstvennajās izbuškās. amņ

 
 


 
  2009.01.03  13.33


Ignats iznāca klajā laikā un zināja, ka šajā laikā ir pļaujas lauks slēpošanas trasēs. viņš to bija dzirdējis pārraidē un bija par to drošs. lai būtu pilnīgi ekipēts masu slepkavībām, Ignatam bija vajadzīgs sirpisu n āmurs, tādēļ paņēmis ragutiņas un slēpes, viņš devās kalna virzienā, lai aplaupītu un slepkavotu. kādam no simtu trīsdesmit kalna apmeklētājiem ir jābūt azotē sirpim, bet kādam no pārējiem piecpadsmit - āmuram. šādi prātodams, viņš bija možā garā un aizmirsa par savu sievu Ludmilu, kas bija palikusi mājās garlaikoties un skatīties zupas katlā. Ignatam pie sirds vairāk gāja pupas, tādēļ viņš zupu ēda tikai mēness aptumsuma laikā, turklāt viņš slikti pārzināja divdabju sfēru, tādēļ vairāk tiecās uzturēties svaigā gaisā, bet ar to ne vienmēr pietika, lai būtu tā, ka miesa un gars izsvīst vismaz trīs reizes nedēļā. tāda stafete tika ieturēta jau kopš trešās klases un tas Ignatam ļāva itin labi skraidelēt pa kalnu augšā un lejā braukt ragutiņās paņemtās slēpēs un izlikties par nevainīgu ziemas prieku vientuļnieku un vientiesīti, bet pļaujas laiks tuvojās un horizontam tuvāk stāvošie priecinieki jau sāka gāzties kā izkapts skarti ziedi un pļava, tādēļ Ignats jau sāka skaldīt rokas un berzēt tās, lai sasildītu un laizīt mēli, lai uzsistu apetīti un siekalu apmaiņu, kas viņam palīdzēs itin labi mieloties karalaukā, kurš būs tuvs tuvākajām paaudzēm un kurā būs uzcelts memoriāls - par piemiņu draviniekiem, viņu sievām un ziemas priekiem.

 
 


 
  2008.12.29  21.50


pie manis atnācis laukstrādnieks un jau stundu neiet prom. neko arī nesaka, vislaik skatās virsū, kaut ko gaida vai arī mēģina saņemties. ik pa brīdim uz viņu paskatos, mēģinu saprast, kāds man no viņa varētu būt labums - vai radīsies jautrība, ja mēģināšu viņu provocēt, kaut kā izklaidēt vai nobiedēt. vienbrīd mans mērs ir pilns un es viņam saku
- ko tu gribi
viņš minstinās vēl brīdi, bet tad jau arī viņam sakamais ir gatavs.
- cienīgs kungs, lūdzu neuzskatiet manu iejaukšanos par nevīžīgu un nepieklājīgu, esmu šeit ieradies savas ģiemens vārdā. redziet, mēs dzīvojam mēžā un regulāri tiekam apdraudēti no fantomiem un barbariem.
es tikām viņā pa ausu galam klausos, tomēr neko nepalaižot garām.
- mēs esam tādi nabadzīgi, ka mums vienmēr kāds uzglūn
te es sāku viņu turēt aizdomās, ka viņš kaut ko slēpj, un kļūstu bargs ar viņu. skatos uz viņu dusmīgi un esmu gatavs apšaubīt visu, ko viņš saka.
viņš tālāk neturpina, un iestājas klusums. es esmu ieguvis savu vielu pamatotām dusmām, bet viņš šķiet plīvuro nenoteiktībā un nedrošībā. kā būt šajā situācijā, kad cilvēka labā daba paredz, ka man vajadzētu būt pret viņu laipnam, uzklausīt viņu un iespēju robežās izlīdzēt. bet esmu ieņēmis tādu sociālo stāvokli, kurā eju krustu šķērsu visam pieņemtajam un pareizajam un kur nu mēs nonāksim ar šādu attieksmi. to es viņam nolemju pavaicāt, lai retinātu saspringumu.
- saki, mīļš cilvēks, tu esi traks vai kā?
uzreiz saprotu, ka tas nav pareizs sākums, jo ir acīmredzami aizvainojošs adresētam. man pat nevajag uz viņu skatīties, lai to saprastu, bet tad pēkšņi man iezvanas telefons un kāds man atgādina, ka jāskrien uz pirti, kura bija sarunāta jau iepriekš, tādēļ ir labs attaisnojums tam, lai ar atvainošanos atvadītos no sava biedra un, iespējams, piedāvātu viņam ienākt citā piemērotākā brīdī, kad mēs abi būsim labāk predisponēti pret to, lai nonāktu pie kāda risinājuma.

 
 


 
  2008.12.28  21.51


izgāju uz balkona paelpot svaigu gaisu. viss sniegā, gaiss samērā svaigs un dzestrs. uzlaižas uz palodzes zīlīte un saka man
- ko tu te tēlo dabas draugu, ja tu tiešām gribētu būt līdzsvarā ar apkārtējo vidi, tev būtu jāuzturas svaigā laikā lielāko sava laika daļu, nevis jāiznāk tad, kad jau galva vairs nestrādā.
es skatījos uz zīlīti, kamēr tā saka savu garo sakāmo un man mazliet apnika, turklāt sāka jau kļūt auksti. tāds nerūdīts un no materiālās dzīves atteicies cilvēks ir vārīgāks gļuvis. aizvāru balkona durvis un ienācu atpakaļ istabā, durvis aizslēdzu. zīlīte palika sēžam uz balkona malas nelielā nesapratnē un augošā aizvainojumā. es vēl mirkli stāvēju un caur aizkariem skatījos te uz zīlīti, te uz benzīnantanku tālumā. pārsvarā zīlīte man neinteresēja, ar viņu viss bija skaidrs. izslēdzu istabā gaismu un atnācu savā istabā. uz ķeblīša stūrī sēž bārdains kapteinis un griež kāju nagus tā ka šprakšķ. es saku, mana vecmamma mēdza lūgt mazbērniem griezt nagus tikai pēc kārtīgas vannošanās, jo savādāk tas bija nulles variants. kapteinis īsi paceļ acis uz mani un atgriežas pie savas nodarbes.
- ja es jūs netraucēju, es gribētu turpināt strādāt ar datoru. es nosaku un sāku spiest taustiņus. kapteinis izliekas, ka neko nav dzirdējis un meklē labākus leņķus nagu apstrādei. wā, es nožāvājos, ja es būšu iesācis šīs nepatikšanas, tās nelaidīs mani vaļā ilgu laiku. vajadzēs kaut ko radikālu izdomāt. es izraju tabureti no kapteiņa apakšas un tālāk jau atskaldīšana notiek aizkulisēs. netiek izlietas asinis, jo pēc pelmeņu ēšanas ir slikta dūša. tāpat arī netiek lauzti kauli un nagi, vispār nekādas vaļējas brūces netiek radītas un fiziska pārestība tiek nosodīta paktā par padošanos. kad istaba ir izkvēpināta un aizkari izskatās iedzeltējuši, es nolieku savus kaujas piederumus un atdodos klusuma un miera rokās. nevarēs vienmēr karot bezgalīgi un bez rezultātiem.

 
 


 
  2008.11.16  22.38


zemes dzīlēs bija nobrāzta āda. Brets iebāza roku zemē līdz elkonim un taustīja Sāru. viņš tai bija vienu vakaru piekodinājis, lai viņa nedomā, ka viņš par viņu domā, kad viņš iet laukā apkopt savu dārziņu, bet Sāra viņu neklausīja un paslepus skatījās, kā viņš laista dārzeņus un... bāž roku zemē līdz elkonim. kas tur bija, ko viņš tā aiztie, Sāra prātoja un netika gudra, bet tikām Brets dārza stūrītī čamdīja Sāras krūtis, roku līdz elkonim zemē iebāzis. viss izmainījās, kad viņu sētā atveda kādu trīsgadu bērnu, kas brauca uz trīsritena. šis jaunais bērns bija gandrīz kā pieaudzis, vismaz viņš pats par sevi tā domāja. viņš spēja redzēt un dzirdēt, viņš juta ar rokām un kājām, viņš gribēja, lai viņam dod vārdu. viņu nosauca Breta vārdā un viņš daļēji ar to lepojās. pret sāru viņš izturējās rezervēti, jo vairāk bija piesaistīts Bretam savās pārdomās par savu turpmāko dzīvi. domāt ilgtermiņā Bretam nozīmēja domāt maksimums pāris mēnešus uz priekšu. mēneši viņa vēl nenobriedušajā bērna prātā pārauga gados nemanāmi un te jau tējas laiks, tad lielākas maltītes un tad jau Brets viņu ņem līdzi uz dārzu. kādu vakaru ganu izjādē, kad bija jādodas pasēt govis uz visu nakti, Brets paņēma viņu līdzi, lai ievadītu gana amatā, bet padomā viņam bija pavisam konkrēts plāns, proti, parādīt, kā viņš bāž roku zemē līdz elkonim vai līdz padusei, viņš vairs neatcerējās, cik tālu bija aizgājis, kad viņa prātā iešāvās - caurums zemē palika dārzā, kur tas tagad nakts melnumā nepieskatīts var būt tikt apdraudēts no Sāras puses, tāpēc viņš aši nosūtīja Bretu kā ziņnesi uz mājām ar tādu ieganstu, ka vajadzēja paņemt līdzi pudeli uzsildīta piena. kad Brets ieskrēja viensētā, lai taisnā ceļā dotos pie Sāras - bet mēs zinām, ka viņš ievēroja distanci pret Sāru - tad šoreiz viņam vajadzēja saņemt rokās visu savu vīrišķību un tāds neiznesīgs viņš arī ienāca istabā kaut ko slēpjot aiz svārk atloka. kad Sāra sāka saprast, kas par lietu, Brets no azotes izvilka plinti un lika Sārai to pielādēt, jo raugi, tagad medībās nevarot iet iepriekš neapguvis gana arodu, tāpēc viņam itin veikli ir jādodas atpakaļ pieguļā, kur Brets viņu nepacietīgi gaida un grib uzzināt, grib savu nemieru veldzēt, ka viņa caurumam dārza tālākajā stūrī nekas nekait. Sāra apņēmās kliedēt viņa bažas un iedeva Bretam atpakaļceļam kosmosa kuģīšus. Brets nezinādams, ko ar tiem darīt, apēda tos, jo noturēja par ēdmaņu, un tad arī sākās Breta ceļojums, kura otrajā sērijā viņš satiek savu dubultnieku no attālākas nākotnes, bet pats nespēj atcerēties savu izcelsmi, tāpēc aizņem Breta stāstīto un katram vaicātājam turpmāk stāsta to kā savu atgadījumu. Sāra palika mierīga mājās pie loga sēdēdama un vērdamās tālā, viņa zināja, ka abi Breti būs saticīgi un nekad vairs nepārnāks mājās tajā nozīmē, kā varētu gaidīt kādu ieveļamies ar dubļainām no pieguļas kājām. vienā mirklī Sārai kaut kas saslēdzās un viņa pat neuzmetot rīta svārku skrēja ātri ārā un pa taisno ieleca Breta caurumā. Bretam noraustījās viena acs, ietrīcējās roka, tas bija vecums, kas klauvēja pie Breta durvīm un viņš savam dēlam deva pēdējo mācību - nekad neslauki rokas sieviešu priekšautā, pat vēl vairāk tāpēc, ka aiz katra priekšauta stāv tā saimniece, kaut priekšauts būtu novilkts un gulētu plakans uz krēsla, tam apakšā noteikti ir sieviet. cieni sievietes dēls, tā Brets runāja uz savu dēlu, līdz viņa balss ietrīsējās un viņš vārgi ieklepojās. bija pienākusi Breta mūža novārts un viņš bija gandarīts par savas dzīves veikumu, izaudzēt tādu dēlu nav joka lieta, pat ja tas ir nācis šai pasaulē uz trim riteņiem.

 
 


 
  2008.10.09  13.31




kumārīt matracī sēnu siekalas un laidās uz laizīšanās sniegotā kalnā un lustras pēdējā mājienā ierunājās dzenbudisms ar kalpaka bulvāri kājās mēs gājām mājās lasīja lustras stiebros un laidīgos muktupāvela lietaskokos superlīmes stiegrotos mūklājos super tas nostrādāja un laida mūs uz bērēr, kuras palika nopakaļus un laida uz visām pusēm tās galvenās ierakumu manieres, kuras mūs nesadziedēja un aizrādīja aizliedza smēķēt trepēs ar gultu piečurātos melnos akvārijos un lietaskoka stieptajā interpretācijā es biju uz visiem dusmīgs

 
 


 
  2008.10.09  13.27




logā iespīdēj mūsu māju dzīpars un laistījās rūdā meklētais noziedznieks kalpaka ansis meklēt to visur, izņemot kapus, meklēt ar uzvilktām burām un virtuves instrumentu piederumiem klejot uz māla trauka un tad atrasties meklētā sudraba kalnā mēs ienācām sienāzī meklējām lustras un ludzas pārvaldē ienākušais lausks sabāra bāra bērnus meta tiem ar asinīm un lausks patika mūsu lielajos ambāļos un ienāca sienā ar kreppapīru un lauza uz visām pusēm sniegotā kalnā palikušos bērnus, kuri zināja savas patības noslēpumus un laida visu gar ausi, kad sakrājās un tad sāka lausties pretim manai gribai gripas sēnes uz visiem ierobežotajiem musturiem un laidās viss miegā kā kamenes āmen

 
 


 
  2008.10.09  13.24




zirnis ienāca skrejceļā un stabili lamājas uz visām pusēm un laiza rētas, kā tas būtu nodarīts no tīras sirds. ienāk klajā laikā mērinstrumentu karalis un laižas miegā, lai saprastu tēviju un garas gadu līnijas iztaisnojas mūsu priekšā, lai tas uz mirkli iztapinātu mūžīgo sērgu, kuras garajos galos garumos un lejumos ienāca stress mākā pār pilsdrupām. tad tik sākās visas iespējamās kolīzijas un sniegotā kalnā mēs pa kalpaka bulvāri izvirzījāmies uz priekšķepā un laizījām pretī laikam tā rētas un saskrēja punti un rēja putni

 
 


 
  2008.10.09  13.21




zīg metro stap gl st duv pilni vārdi nokāvušies met dzizli uzdrošinās met godam pavadīts laiks un atkalatgriezšanās meklē staipīgu dzīslu visiem pa vidu miroņiem iekaisa kāja uz vienu roku samestas stalažas uzklūp sniegs metru garā stigā un laižas lejā sniegoti kalni ar arbitru pa priekšu. man sāp krūtis nedrīkst pīpēt mīlē ar pirkstu meklē peklē velk uz alu meklē statujā un atrod kalnā. ienāk stiga mūzikas lejassaksijā un ienākošais zvans ir izcirties sniegotā kalnotā reljefā uznākušajā stiebrā un divos iegarenos musturos ar sniegotu bulvāri ienākošais zvejnieks

 
 


 
  2008.10.08  13.47


nav briiv sveshu paartiku eest

 
 


 
  2008.10.08  13.19


kaut ko ko es zinu ka ir suuds es tinu paari. tintins saliek klekshus cuuka dragreiss un amoraals kriitinjpapiirs

 
 


 
  2008.10.08  13.10


elit care - zebra

 
 


 
  2008.10.08  13.08


es nevaru nepaartraukti satraukties, jo man ir pienaakumi, gjimene, darbs, alga, smeldze, cepumi juura un klaudz sirds pa dzelzcelju, tas ir kaa aiziet uz nebula kafe un gaidiit riitu, kad buus briinumi, kad bukinistika zels un plauks, es detesteeju cilveeka veidolu un nepiesieties man no malas, jo es esmu 12 megapikselju liels

 
 


 
  2008.10.08  13.05


tagad nesiet man eest. es vareetu padomaat, ka esmu fabrika, bet, ak. dodas laukaa dd bataljons. ss ir armijas reklaama. reklaamaa straadaa dzeeraaji un perdelji. es esmu 12 megapikselju liels, mani neskar slavas kaare. guleeshu liidz riitam, gaidiishu launagu, domaashu par beereem. ala vista kukuu.

 
 


 
  2008.10.08  13.03


bet, kaa, tas ir tik briinishkji, ja es buutu no pasha saakuma, ak, kaads taalums. gods piebliiveejas. tu domaa, ka esi vissvariig. dodas jau laukaa, ja. man jau kaa tehnikjim vajadzeeja zinaat, kaa tas ietekmee, bee

 
 


 
  2008.10.08  13.02


es atceros, ka pretojos, bet tas bija noziegums. taatad, kad nonaak, klausies. es piedodu. atceras mazas lietas, nododas beerniem

 
 


 
  2008.10.08  13.01


es te mayliet patuseeshu, ja. ja tas buutu nopietni, to vareetu notureet par saagu, bio materiit. bet tas nav no shiis valsts ß

 
 


 
  2008.10.08  13.01


уы еу

 
 


 
  2008.10.08  12.59


es テ マアzぃエt ぱつs

 
 


 
  2008.10.07  17.34




viens iesaucas, ka nevar piedot - pienāk stereotips pie kājām un saka, esmu liels - nobrūk siena un daudzi lamājas - godam aizvadītas dienas un gadi no manis nāk kā pa taku - attack! -bo

 
 


 
  2008.10.04  17.48




vai arī kaut kas tāds, kad logos dun meteorīti un laukā skan dziesma - tad ienāk istabā karalis un meklē sev sievu - ls lats - slieka gaida sniegu  - gaudo laukā ledus laikmetā nevar ienest sniegu, jo - tad ienāk klajā laukā, ienes istabā sniegu par latu un gaudo - sniegā izaug liepa, meklē sev patvērumu sniegā, ā, nē, es no lietus patvēros - tad atveras zonts un laukā strēmelēs vien tt pistoles klausās, klaudzina pret sienu - tur jau nāk ledus laikmets, meklē sev sievu - sienā ieskanas jaunas notis - ir pienācis pasts - klausās pret ausi mazas ausu aizbāžņu sievas un meklē kabatā pulksteņa bateriju - ja sasals siena, tad atkusnis atkods sīkretu un uzņems filmu divos sīkvelos - un gaudos pret varu ar naudu ar kaisli - bija vienreiz tāda dziesma, kad no aukstuma sametas pumpas - neko nedod, neko neņem pretī - klausās kā klaudz siena - siena sezonā ar dakšu un nazi kuili turpat uz lauka slienā no ādas nāk nosta betona garaiņi - es ienācu istabā un klausos, klaudzinu, meklēju sievu - beidz dēt olas, kur tām nav vietas - ienāca bazarā melni turki apmeklēt sievu vāceli - ienāciet mūsu univermāgā uzlieciet punktus uz īd melni kraukļi, kraukšķina cilvēka zobus - meklē peklē, kā tev nav, atrodi uz ielas - ienāk sniegā patvāris, saka, es tev uzvārīšu pienu ar ievu ziedu medū izkaltētu irbulīti parādīšu debess pusi, kur nav sniega un tad nāc man līdz, tur būs daudz ievu, tur būs medūzas, tur būs sniegs - klaudz ārā metro stacijas pulkstenis - rāda vienu-to vienīgo, kuram nav mīlestības - kuš

 
 


[ << Previous 25 -- Next 25 >> ]