Ignats iznāca klajā laikā un zināja, ka šajā laikā ir pļaujas lauks slēpošanas trasēs. viņš to bija dzirdējis pārraidē un bija par to drošs. lai būtu pilnīgi ekipēts masu slepkavībām, Ignatam bija vajadzīgs sirpisu n āmurs, tādēļ paņēmis ragutiņas un slēpes, viņš devās kalna virzienā, lai aplaupītu un slepkavotu. kādam no simtu trīsdesmit kalna apmeklētājiem ir jābūt azotē sirpim, bet kādam no pārējiem piecpadsmit - āmuram. šādi prātodams, viņš bija možā garā un aizmirsa par savu sievu Ludmilu, kas bija palikusi mājās garlaikoties un skatīties zupas katlā. Ignatam pie sirds vairāk gāja pupas, tādēļ viņš zupu ēda tikai mēness aptumsuma laikā, turklāt viņš slikti pārzināja divdabju sfēru, tādēļ vairāk tiecās uzturēties svaigā gaisā, bet ar to ne vienmēr pietika, lai būtu tā, ka miesa un gars izsvīst vismaz trīs reizes nedēļā. tāda stafete tika ieturēta jau kopš trešās klases un tas Ignatam ļāva itin labi skraidelēt pa kalnu augšā un lejā braukt ragutiņās paņemtās slēpēs un izlikties par nevainīgu ziemas prieku vientuļnieku un vientiesīti, bet pļaujas laiks tuvojās un horizontam tuvāk stāvošie priecinieki jau sāka gāzties kā izkapts skarti ziedi un pļava, tādēļ Ignats jau sāka skaldīt rokas un berzēt tās, lai sasildītu un laizīt mēli, lai uzsistu apetīti un siekalu apmaiņu, kas viņam palīdzēs itin labi mieloties karalaukā, kurš būs tuvs tuvākajām paaudzēm un kurā būs uzcelts memoriāls - par piemiņu draviniekiem, viņu sievām un ziemas priekiem.