vienu rītu Turks piecēlās, un viņa atmiņa bija mazliet garāka par operatīvo. viņš raudzījās uz jauniegūto spēju un nevarēja saprast, kā likt to lietā. es varētu aiziet veikalā un pērkot maizi smaidīt uz iekšpusi, tādējādi piemānot pārdevēju un visus, kas uz mani tajā brīdī skatās, viņš prātoja, bet tam nebija lielas nozīmes, jo galvenās īpašības, kuras valdīja viņa prātā, bija atstātas novārtā un viss, ko viņš varēja izdarīt, ir visu laiku atlikt darāmos darbus. Turks bija tāds sārtas ādas krāsas tips no ziemeļaustrumiem un baidījās no sniega vētrām kā bērnībā ar mannā putru pārbarots albatrosa mazulis baidās apdzīvotā vietā pārlieku tuvoties veikalu rajonam. kad Turkam bija apnicis, viņš sacēlās pats pret sevi, jo viņš negribēja turpināt vakar iesākto, uzskatot to par kāda cita aizsāktu darbu, tādējādi viņam vēl bija daudz ar sevi jāstrādā, lai izskaidrotu neatbilstību reālajai pasalei, kas viņam traucēja, ko īsti traucēja nav nozīmes, jo viss galvenais ir pateikts.

kad ekonomikas svētā joma bija ienākusi redzes lokā, Turks saprata kādu svarīgu patiesību. viņš bija dzirdējis daudz ziņu par to, kā bērni tiek mocīti pamestās mājās, bet viņš nevarēja sevi identificēt ar kokiem rudeņos, kad lapas ir zemē un arī zemē to nav, jo tās jau ir aizvāktas un tāpēc koki ir neaizsargāti tādi kā pusaizmiguši. Turks gribēja būt viens no varenajiem. viņš īsti nepiekristu kļūt par visvarenāko, jo tas uzliktu atbildību, kuru viņš negribēja nodarbināt šī mērķa labā. galu galā būt par visvarenāko nav galvenais mērķis dzīvē un nebūt ne Turka galvenais nodoms. kas viņu vadīja? vai atriebības kāre? kā varētu izskaidrot, ka skatoties virsū visdārgākajam, Turks nejuta īstu vēlmi uz to tiekties. vai viņš būtu indoktrinēts un pakļauts kādai neredzamai ietekmei, kas viņam liedza iejusties meinstrīmā un būt par normālu, kuram nebūtu jāizdalās no svešķermeņiem. ilgo pārdomu rezultātā, tik daudzus rītus pēc pamošanās paliekot gultā ar vaļējām acīm, Turks bija nonācis pie slēdziena, ka ir vajadzīga ārējā fasāde, ko vērst pret darījuma partneriem (ikdienā sastopamajiem atgadījumiem un darījumiem), lai likvidētu nevajadzīgas ciešanas un pierādītu sev savu spēju nebūt par ņuņņu, jo žēloties un ciest var ik katrs, bet cīnīties nedefinētu mērķu vārdā var tikai tas, kas ir apgramstījis visu nenozīmīgo un nodevies cīņā par fufelzinko.

kad maija vidū sākās gāzes dolāru pārpumpēšana, Turks instinktīvi zināja, ka tā ir viņa joma, tādēļ sāka šajā virzienā koncentrēt visas savas pašizdomātās iemaņas un prāta spējas, spēju orientēties un reaģēt. ja viss izdotos kā plānots, tad kā jau parasti viss būtu mūžīgs un cīņa būtu mūžīga un ciešanas un prieks, bet tas nespēja atturēt mūsu jauno censoni no tā, lai to visu pieredzētu uz savas ādas. Turks bija atlasījies visādus variantus un zināja dažādas kombinācijas, kas liedza viņam tās izmantot, jo viņš nevēlējās atkārtot neko jau notikušu vai kaut ko tādu, par ko viņš zināja, ka tas ir noticis vai vismaz par tādu iespēju. viss risinājās skaitāmās minūtēs un signāli, kas iegūti šādās reizēs spēja virzīt kustību kādu laiku, kad atkal parādījās kaut kas jauns. Turks bēga no banalitātes kā no lielas sērgas un cīnījās par jauno garu un neoliberālismu kā vilks ar atplēstiem zobiem. kad dakters piekodināja Turkam lietot zobubirsti ar maigāku saru pakāpi, lai neturpinātu bojāt smaganas (Turks katru rītu pēc pamošanās spļāva sarkanu), tad Turks bija samierniecisks un sapņoja par vecumdienām. un patiešām, reizēm taču apnīk kaut ko darīt, tad gribas vienkārši tā raslabonā atkrist un nedomāt, vai ne, tā Turks sev uzdeva jautājumu, uz kuru atbildi zināja jau labu laiku, un tādēļ to nekavējās arī izmantot.

pirmītējā drošība atjaunojas katrā sprīdī. tas ir tas minimums, ko uztvere spēj sagremot unt as ir tas minimums no kā tiek būvēts materiāls. ko ar šo materiālu darīs tālāk tā jau cita sfēra. to var palaist vairumuzpircējiem tādējādi nedarot nekādu tālāku pievienoto vērtību un tā tālāk, bet tās visas bija formalitātes, kurās Turka sirds maz klausījās. viņš alka būt kaut kas, kas viņš tagad nav un ko viņš tagad nevar iedomāties, tādējādi cerot aizmukt no šīs mūžīgās atkārtošanās, kad viss ir redzams uz priekšu un atpakaļ un tagad neko uz sitienu nevar panākt, ka vajag iet uz mērķi pakāpeniski, visi šie nosacījumu Turkam bija līdz kaklam un viņs bija gatavs saspuroties, bet kāda jēga kaut ko tādu uzsākt, tāpēc Turks pārvācās uz sava prāta otro stāvu, īsti nerūpējoties par to, ka varbūt ir arī augstāki stāvi, viņam vienkārši gribējās prom no šīm bērnišķīgajām pārdomām, kas viņam godu nedarīja un godīgi sakot bija jau tā kā apnikušas. uz jaunākiem krastiem, nosprieda Turks, un pacēlās gaisā