|
User Profile Friends Calendar |
 |
 |
||
|
2008.06.09 12.03 divi rūsā kolibri |
|||
 |
 |
||
|
|
||
|
2008.05.30 23.05 Vitālijs šodien bija galīgi sapisies savā braukšanas mākslā. viņš piestāja pie jāņa rozes grāmatnīcas un nopirka vienu huiņu par deviņiem santīmiem, viņš iesita pārdevējai pa seju un atņēma visu naudas žūksni. kad pārdevēja priekšnieka kabinetā pret vakaru raudādama taisnosies, ka viņai mājās ir jābaro mazi bērni un ka viņai nedrīkst noņemt no algas, tad priekšnieks piezvanīs Vitālijam un izpisīs viņu telefonseksa veidā. Vitālijs uz to jo rūgti apvainosies un iekaustīs savu civilsievu, kas tirgo marihuānu maskavas priekšpilsētā. tas viss izdarīs sliktu ietekmi uz turmpākajām Vitālija paaudzēm, tāpēc pareizi jau Jēzus brīdināja, ka izdari grēku vienreiz dzīvē un taviem bērniem un bērnu bērniem būs jāsēž morāles cietumā un viņi nesapratīs pasaules kārtību un juks savos aprēķinos un maldīsies līdz dienu galam. tādas domas Vitālijs noprecesējis izgāja vakarīgajā rīgā slaktēt nevainīgus garāmgājējus, viņš tos nogāza gar zemi un laida zem ādas butolīnu, lai lūpas būtu pufīgas un labi ņemtu, ko Vitālijs tām dod. Vitālijs bija kārtīgs zēns, kad viņš nenodarbojas ar noziedzību, viņš meditē vērmaņparkā. apsēžas uz soliņa, visapkārt spēlē šahu un dambreti, bet Vitālijs kā pareizs zeks, kas visu izpeļņu atdod kopējā katlā un kam pasaulīgās baudas ir vienaldzīgas.. tāpēc Vitālijs domā tikai par garīgām vērtībām, jo mūža pievakare ir atnākusi.. vispār Vitālijs jau sen uz šito bija trennējies. katru vakaru, kad diena pie beigām, Vitālijs to asocēja ar mūža norietu un domās trennējās savai nāvei, tāpēc nav svarīgi, ka bandīti izlec no mašīnas un Vitālija smagi piekauj, ka narkomāni viņam ar žiletēm sagraiza ādu, ka valsts viņu apzog, Vitālija prāts un gars ir mierīgs, viņš sēž vērmanes parkā un meditē. rokās viņam ir lētas lūgšanu krelles, kājās sandales un treniņbikses. Vitālijs atkorķē alu un ilgi skatās iekšā. Vitālijs nezīlē, viņš ir pieņēmis sliktāko dieva scenāriju un ne par ko nedusmojas. ja ir vajadzīgs adrenalīns, tad Vitālijs tīri biznesa nolūkos noskaņo sevi dusmīgi un tad ārdās kā bullis, bet tā Vitālijam viss pohuj, gan visi autori, kas stāda viņa biogrāfiju, gan visi pediņi, kas sagrib par viņu pastāstīt plašākai publikai. vienreiz Vitālijs ielauzās telpā pie augstām valsts amatpersonām un visas noslaktēja ar garu kātu, sapūta visādas smeldzīgas gāzes viņu ķermeņos, vienvārdu sakot baiss slaktiņš tovakar sanāca, bet Vitālijs neko nenožēlo, viņš apzinās, ka tas ir viņa liktenis būt pēdīgam zemes mēslam un tādam, kam nav tiesību iznākt dienas gaismā, bet Vitālijs turpina dzīvot un dziļi sirdī viņš mīl dievu un visu pasauli, visi visumu, Vitālijs ir pārliecināts par sevi, bet tas apkārtējais karkass, kas ir tikai laicīgs, tas ir kā slikts joks, kā melnais humors, Vitālija spēkos nav tam pretoties, bet viņš vismaz var saglabāt savu kodolu, kas ir tik maziņš, ka gadījumā, ja tas iejuktu kopējā jūklī, bet īpaša luktura to neatrastu svešinieks, bet Vitālijs ar čuju jūt savu kodolu un vienmēr pie tā atgriežas. vot atnāk pēc slaktiņa nakts, kam bērtulis ir kā mazais brālis, un sēž vērmaņparkā pārpasaulīgā mierā, ne urlas viņu traucē, ne koku zāģēšana, ne atomkars, ne dieva pārplīšana no dusmām, sēž Vitālijs un vienā mierā gaida sava ķermeņa galu, viņš tam trennējas. kāpēc? tāpēc, ka gars ir kosmonauts, un jums neizdosies iemīt Vitālija garu laicīgajos dubļos, jo Vitālijs jau raujas ārā, viņš jau lido kā komēta pie dieva, krīt tā apskāvienos un atsakās no visiem grēkiem, ir gatavs kalpot dievam mūžīgi, tikai, vai dievam tas ir vajadzīgs? par to Vitālijam vēl ir jāpadomā. nevar tomēr apgalvot, ka viņa pasaules modelis ir noslēgts, Vitālijs atstāj rezervi gadījumam. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.05.14 23.46 mani nāk nogalināt. viņi man uzsūtīja slepkavas par to, ko es viņiem nodarīju, par to, kā es viņus aizskāru. viņi man uzsūtīja rūdītus slepkavas, kas mani spīdzināja un tad nogalināja. es biju beigts un nāvē nožēloju izdarīto, bet es neko nevarēju padarīt. es atnācu sevi nogalināt par visu, ko esmu izdarījis. es sevi sacirtu gabalos un sadalīju tos tālu vienu no otra. tādējādi es izretināju ļaunumu un pa vidu varēja būt tukšums. bezgalīgi tālu viens no otra savstarpēji nesavienojami atbildības gabali. tos nesavienojot, nerodas lielā atbildība, kas nodara sāpes. es palieku pa centru un turu milzīgā attālumā uz visām pusēm no sevis savus gabalus. es sāku griesties un dejot un situ visas mājas gar zemi apkārtējās. izsitu kokiem stiklus un logus, izsitu kokiem zobus. kokiem trīc zari un gaisā paceltās rokas. es tikai griežos un griežos. man ir sakosti zobi. es griežos un sareibstu un atsitos ar galvu pret metāla stabu. nokrītu un sāku asiņot. man pieskrien cilvēki zābakos un sāk mani spārdīt. es nomirstu un mani apglabā brāļu kapos. es nāku atkal staigāt pa trotuāru, kas ved uz veikalu. es smaržoju jauno pavasari un stāvu saulē, lai sasildītu savu zemē izgulēto miesu. es esmu slepkavojis un izvarojis un nogalinājis. tagad ir mana kārta, kas nekad nepienāks. es stāvēšu mūžīgi šajās krustugunīs un ar mani nekas nenotiks. bezgalīga garlaicība un neizbēgamība. es draudu nomirt, ja nekas nemainīsies, un nemainās arī mani draudi. es nespēju realizēt savus impulsus. itkā man iekšā butu nogrieztas rokas un kājas. itkā es iekšā būtu sadalīts tik sīkās daļās, ka es vairs nespēju sakopoties. kaut kur tālu prom ir manas iztrūkstošās daļas. es pie tām nekad nenokļūšu, tādēļ es pūdēju un mērdēju šo daļu, kas esmu es, pie kuras es esmu, kas mani nelaiž projām, kas ir mans vienīgais glābiņš. es nespēju notērēt visu pa tīro. es varu ieslīgt milzīgos parādos, bet es nespēju visu iztērēt līdz niecībai. vienmēr man kaut kas ir, es nespēju būt nekas. tas ir drausmīgi, es tur neko nevaru padarīt. es labāk iešu vēl kādu nogalināt. tas man liek uztraukties. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.05.14 23.33 es nogalinu marinu, izvaroju skuku un pakaru san. tā tam būs būt. vikingu uzspraužu uz mieta. smirdīgo saksu sadala gaļas kombinātā. reini t izspļauj pa logu. reini iztīra ielas tīrītāji. viesnīcu latvija iznīcina roboti. brīvības ielu saplēš gabalos spēcīgas rokas. latviju saburza un izmīž ārā no visurienes. nekrofili ārsti zaļos mēteļos. nekā vairs nav. pasaule izbeidzās un iztecēja pa stringiem. beidzot es esmu sveiks un vesels. affair rumpi pārlauž krass kritiens un atsitiens. nav neviena bērna. nav neviena cilvēka. ir tikai koki un lapas un zāle. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.04.29 10.51 http://www.youtube.com/watch?v=PUqLWTQCe darbojas tāda organizācija, kas met ārā cilvēkus no kinoteātriem. viņi paceļ telefonu un saka, tas lai labāk ir nopietni. o, jā, tas ir nopietni. tad kāds jaunāks cilvēks sāk darīt visas neatļautās lietas kinoteātrī - ēst popkornu, jefīgi skatīties, runāt pa vairākiem telefoniem, apmētāt it kā netīšām apkārtējos cilvēkus, tad beidzot arī sāk filmēt ar videokameru. tad ierodas minētā organizācija, kas ir baltā sieviete baltā kostīmā, kas turklāt tiek izgaismota ar prožektoriem tumšajā kinozālē un izmet nevainīgo skatītāju uz asfalta ar seju uz leju. tas labāk lai ir svarīgi, viņa saka. visi apkārtējie skatītāji ir apmierināti, jo viņu seanss ir beidzies un tagad viņi var skatīties, kā pazemo viņu traucēkli, kuram tiek atņemti telefoni, videokamera un popkorns. viņš ir bez saviem īpašumiem tagad ar seju uz asfalta. kādai no skatītājām ir pusgarās zeķes, bet vispār nav saprotams, kas viņiem visiem mugurā, kaut kas dīvains, tā tas vismaz iskatās gaismā, kas lietota filmējot. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.04.28 21.01 gredzenam līdzīgs spiediens uzgūla uz manas pieres dsl, bet es to neievēroju, jo man citas likstas bija sakrātas uz prāta terases, kas brezentā tītas un nedod atspulgu uz visiem iemarinētajiem guļavu stikliem mūs sastapt un izrotāt ar klajiem meliem un dundegu birokrātiju un nomest uz apvaldītajiem stulbumiem meža kaklasiksnas sikstas kapeikas lapellas nutella burkina fascinējošs atklājums, tāpēc es gaidu, kad atlidos mūžam bagātās melhiora smadznes un atdos man birušos mēslu vaboļu sakrātos nomoda sapņus un dienas pabeigtās sakrātās stenogrammas bija ar visiem iemauktiem sadotas rokās un iedos mūsu vajadzības iemauktos to lielisko stenogrammas biroju, kas ar ko tu visu to labi manī raudzīdamās vari izlobīt no mūžseniem kailfoto mūslaiku pieblīvētajā mūsmāju kaligrāfijā un dabas celtnes bija ar to tik pilnas, ka ar beizbola nūju bija atnācis mazais aroda muļķītis saslapināt bikšeles un nedod man vairs to lielisko skatloga burku no visiem iemarinētiem beirutas slapstītājiem mūs jau tagad labi pazīs šajā apvārsnī un es nevarēšu tevi iemūžināt klavesīna biezajā piedurknē, tāpēc atdod man visus vajadzīgos godus un odam iepotē stalaktīta mēnešreizi, lai tas ar bairona kunga dundegu un liesmu uz mēles labi sapalcina mūsu klajās iebiezinātās mēles un atslejas pret gabarītiem un dienas skabargas tas viss tik nepiedienīgi mūsos klavesīnēs, ka ar to torni nevar visu tik ātri sarunāt. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.04.28 20.57 pasūtīju pie māklera sātana piegrieztnes. iztēlojieties, ka jūs mani sitat pie koka ar caurspīdīgu paralonu. ja es izvalbu acis tik tālu, ka šķiet, tas ir visiem. izdekorēt manas artavas ar diviem ilinoisas štatiem un tad atnākt stāvgrūdām pakaļ mūsdienu meisterdarbnīcai, kuras pilnajos azaidos es guļu ar strupu degunu uz visām debespusēm. azerbaidžāna visus mūs ielūdz pēc vieniem pēcpusdienā sameklēt vistīrākās salvetes un nedot mums atelpu, kad piestāsies melnās azaida ruletes un dienas garenā daļa pārtiks tikai no plastikāta skeletoniem, kuru augšējās atvases bija ar mūsdienām sakomunicētas un galadriela tad ienāk paklanīties un dodas uzreiz pie kases tik taisnā virzienā, ka nevar sazvanīt mājas, lai cik tās tālu būtu apsēdētas kā iejātie kumeļi parāda savu neierasto dabu, bet kadiķis pieklauvē pie stagnācijas loga un dodas iemarinēt skafandra priekšpilsētas mazos augumus, ko pilns ar skujām un brezenta aprocēm gaiņā mušmires no palodzēm bērni stāvgrūdām piespiesti pie palodžu kores un lamājas uz debesu jumu, kas mums sola izmiršanu, un tad tukšajās mājās varēs iemitināties visas pasaules labākās valdības un sadalīs esošos īpašumus tā, lai laikabiedri varētu nomelnot mūsu vara sakrājušos nopelnus un iegarenos misiju aprakstus ar tik daudziem iegurņiem, ka nepietieks maisa salikties pieliekamajā un gaidīt mīzalus iztekam no cenu bodes ar garaini un trauslo sārto līniju, kas izbeidzas mūsu valdības meklētāju ciskās mūs visus tad izvagos un sadalīs pa pētersīļiem un es nevarēšu to labības garaiņos iemūžināt, cik tas skafandras iemutēs labi gaidīs mūsdienas un laimes iekurtās ugunis ar bārkstīm pret debesu jumu un kaligrāfiskiem struju melnajiem iemutes izbeidza mūs uzrunāt, bet vienalga tas mazliet atgādina sadalītus skaustus, kuru melnajos iebuksētajos iemudžinātajos un iedunkātajos iemet man ar sestā izmēra atslēgu un tad ar astotā, divpadsmitā sešpadsmitā divdesmitā atdod man visus sastājušos melhioru uz atvadām. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.04.28 20.49 es pasūtīju bārā maksas gaiļbikses, man atnesa teraflū sarkanā paciņā. es iebēru pulveri apakšbiksēs un tas sāka uzsūkties šķidrumu meklēt. reaģējot ar apkārtējo vidi mana maka saturs sāka burbuļot kā krievu cars, kas trimdā nonācis, savu sastāvu pakāsis un tagad baida bukovski vai milleru par diviem sestircijiem, lai tie viņu izgulda pie mazgadīgām meitenēm, kas vislabāk to spēs atspoguļot mantkārīgās munīcijās. ja būsi pietiekami stāvgrūdām, mēs tevi iedrošināsim un palaidīsim klejot mūsdienās, tāpēc neliec mums gaidīt tiklielas tirpas pāriet pār uzgaļiem un nelaiž vaļā mūsdienas, kas par iedomām. es izgāju paklausīties ansambli uz ceļa un tas ieradās pirms manis, lai ar garu bikšu starām izdotu ārā tās klausuļu baritones, kuras ar lielo ātrumu bija manī ietriekušās. tagad es stāvu paceltu galvu un vēroju debesis, lai visiem pateiktos par šo vakaru un iedzertu vēl uz atvadām. cik daļēji briesmīgi ir dzīvot sausā un neatļauties pat nelieu iegarenu sietu |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.04.24 13.30 Klāra un Breds satikās pabā un sāka apmainīties ar dzimumorgāniem. kādā svarīgā brīdī Klāra saka, zini, Bret, ko es redzēju sapnī? es redzēju plaša mēroga odu un dunduru karu, tik plaša mēroga, ka visa zemes veģetācija tika noslaucīta no zemes virsas. es to visu izklāju rūpīgi uz pannas un bez eļļas cepu divas stundas. iegūto marli es apsēju ap gurniem un tā uzsūca visu urīnu, ko mans ķermenis diennakts laikā izvadīja. tādējādi man nebija jāapmeklē rimi tualetes un dienas laikā es kādu lats divdesmit ietaupīju. par to naudu, ja krāj gadu no vietas, es varētu nopirkt fiat uno un darbināt viņu uz veciem dārzeņiem. ir tāda jauna tehnoloģija tagad. mūsu pārtikas nodaļā ik dienas tiek izmests liels daudzums vecu produktu un tos visus pirms došanās mājās es varētu sakrāmēt savā bākā. esmu pārtika snodaļas direktore, atbildīgā par dārzeņu stendu. man šķita, ka tev tas jāzina, Bret, jo mēs jau tik ilgi esam kopā. šodien nopirku rubīna gredzenu, uzvelkšu to pirkstā un bāzīšu roku līdz delma locītavai sev iekšā. apsiešu ap galvu teikvando apsēju ar ķieģelīšu un jaņ iņ simboliku un būšu normāla tērvetes meitene. atceries, kā mēs pagājušajā rudenī braucām uz siguldu drātēties zem plānās augsnes kārtas? kad zeme sasalst un pērnās lapas līp pie miesas, tad man tava sperma garšo vislabāk. kad es krītu no piecstāvu mājas, mani brunči pland un es ņemu tavu pimpi mutē līdz nierēm. tā ir tā ekstāze, kuras dēļ esmu atnākusi uz zemi. kosmosā ir tikai saltas zvaigznes, kas bojā niervadus, ja aizraujās ar to lietošanu tik bieži, cik man gribas sekss. tas ir bravūrīgi un vienlaikus bezkaunīgi, bet es gribētu savas sekrēcijas atstāt dievam bārdā, lai viņš pieliek divus pirkstus sev pie deguna un dziļi ievelk, tad pie izelpas noelšas, velns, kas par mantu. es gribu lai viņš mani iekāro un lai sūta savus eņģeļus vandīties pa manu gultu līdz brīdim, kad viņš pats ņems mani savā klēpī, bet tu, Bret, esi tāds starpposma gadījums, vienkārša izlīdzēšanās, neapbižojies, es tev vienkārši saku taisnību, domāju, tas ir svarīgi būt patiesiem, jo tā mēs sasniegsim augstākos orgasmus un tu varēsi manu seju klāt kārtu kārtām, bet es tevi izēdīšu no visām šķirbām, es tev zobu starpas izlaizīšu un rīklē iepūtīšu diklafosu, skatīšos, kā tu mokies un duršu tavā kailajā dibenā sarūsējušas adatas, tās iedarbosies kā maģiskās sēnes un mēs būsim sasnieguši augstākos slāņus, kuros bauda ir visuvarena un pakļaujas visām iegribām. es tevi mīlu, Bret. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.04.24 11.52 ods cauri stolichnaya glāzei saka dunduram - izpis mani, kā māki. dundurs saberzē plaukstas, uzsit pa krūšu bruņām un metas cīņā ar mūžīgajiem putekļiem. es tevi izpisīšu ar zobiem saplēsīšu, viņš sēc caur zobiem un degunu. mans deguns ir sifilisa iemiesojums, es pats esmu lielākais deģenerāts ērā. tevi, od, nepasargās pat divas sienas, kas mūs šķir, jo es apiešu līkumu un klāt būšu. ods sāk no bailēm trīcēt un drebināties. dundurs pienāk saudzīgi un ieslēdz apkuri, elektriskais siltums iezogas kaulos un sāk drātēt oda spārnus. ods sajūtas dzīvs un tricelīgi drebeļo. dundur, tu esi dievs, ods sīc un sāk kost katram nejaušam cilvēkam. cilvēks ir pikts un sit sev pa skaustu, jobanie odi, viņš saka, bet, kad savu uzbrukumu nolemj uzsākt dundurs, visas cilvēka biešu kaplēšanas mākslas nonāk strupceļā, jo rokas piepmpst no koduma kā divos izmēros palielinājušās. tām jāliek spirta kompreses un tas izēd miesā caurumus, ģeogrāfiskus veidojumus no google earth augstumiem dieviņš skatās un senajam latvietim uzsūtina lietavas. sanais latviešu zēns priecājas par dievišķo mitrumu un ņemas bāzt savu rāceni zemē, viņš sten un kunkst un beidz nabaga velnēnam uz sejas. tas piesarksts un dīdas savā adatu krēslā. šitādu bezkaunību viņš nebija redzējis kopš padzīšanas no paradīzes. viņš sāk būvēt katedrāles pēc sieviešu reproduktīvo orgānu shēmām un laiž pasaulē matriarhāta begemotiņus. tiem zobi ir kā lingas un tie dodas baroties no cilvēka sievietēm. tās kā spurdzīgas raganas metas gaisā un plivina baltos lindrakus, no apakšveļas tīrās miesas un hihina, jautrojas. laba tā roka, kas uzgulsts kur vajag, tā spriež pītagors un paņem normāli kulakā. kad es ar solžeņicinu sēdēju gulagā, uzsāk stāstu ods, mūs tur regulāri ņēma dupsī vilki no meža. mēs tēsām mazus durklīšus no bērza malkas, bet tie ne vienmēr mūs pasargāja no likstām, ko māte daba sagatavo saviem nerātniem bērniem. kad es uzrakstīju savu pirmo grāmatu, mans kolēģis ļimonovs ņujorkā masturbēja pāri balkona margām uz apmulsušo ņujorkiešu bālajām sejām, kas par skatu, kā tas notiek. es jau biju pilnas kabatas savācis ar odiem un dunduriem dzintarām ieķepušiem un nesu tos laist ugunī atdzimt. kāds mans vecs paziņa, klibs ods, man piekodina, tu tikai uzmanīgāk ar cēlmetāliem, tiem ir sava stihija un tie nemīl bravūrīgas runas. es iztukšoju savas kabatas un uzrakstu pastkarti Bretam un Klāra, lai šie brauc ciemos, pie manis galīgi sērdienīgi, lai arī saule spīd un priecē manu miesu, mans gars gūst baudu citur. tajās biezajās aploksnēs, kas, skatoties pret loga gaismu, nedod ārā nekādas satura detaļas, tajās es paslēpjos lielākās gara mocībās un trakuma uzliesmojumos. es izrotāju savu apģērbu ar avīžu izgriezumiem un laižos no jumta korēm kā hitleriskais vanags ar tērauda apmetni. šis neiederīgais atribūts nospiež manas plaušas un visas smēdes iekārtas nejaudādamas norūdīt tēraudu līdz pietiekamam līmenim, spiež mani pie zemes. tur dabūjušas man uzbrūk motorizētas ierīces ar ebrijiem pie stūres un īkšķiem mutē, karabīni azotē un šnabja pudeli anālā atverē. es atkorķēju lētu šampi un laistu savus tomātu dīkstus. es būšu tik bioloģisks, cik dievs man ļaus, un savus biedrus, savus līdzgaitniekus es izklaidēšu ar odu dziesmām, es dundurus sitīšu krustā un pelagejas tante man to palīdzēs realizēt tīri no loģistikas viedokļa. viņu vēlāk tiesās nirnbergā, bet tas jau būs daudzus gadus vēlāk, tāpēc ļaujiet šobrīd turpināt mūsu festiņu un izdalīt jums par brīvu dažus prezīšus, jo cunt power emancipācija ir ļāvusi sievietēm apjaust sava reproduktīvā orgāna manipulēšanas iespējas, tādējādi ar godu un cieņu visas klātesošās dāmas un godāti kungi rāpo zem krēsliem patumšā amfiteātrī un meklē afrodītes līķus, paparžu spridzināmos un kodes, kas to visu apkopos kā svētās stenogrāfistes, vienmēr jaunās žēlsirdīgās māsas. lai jaunums pārtop šajā garajā ieskrējienā, un lai mums ar tevi, od, nekad nepienāk tā diena, kad jātur mēle aiz sobiem un jākož svešās ciskās, kas ar branda mūri atdalītās nelietības dvakās ļaunumu sēs un nejaudās novākt ražu. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.04.23 12.47 sveika, Klāra, sāksim visu no gala. Brets pienāk pie sirdzējas un apsēžas gultas galā. Brets apgulstas sirdzējas vietā, bet sirdzēja ir nogrūzta uz gultas. tā es labāk ar tevi varēšu sarunāties, saka Brets. Klāra ir elles mokās un gārdz pa zemi, patraušas zem gultas un aizvelk priekšā palaga aizkariņu. Brets nomauc no kājām apenes un sāk tās riņķot virs galvas, no tām sāk pilēt un velties apmetums un mazas kaku paliekas. Brets tās uzlaiza no sejas un gardi nošmakstinas. vai zini, kas man visvairāk pie tevis patīk, Klāra? tas, ka tu esi tik diskrēta. es varu būt pēdīgs ķēms un lops, bet tu nekad man neko nepārmet. katrā ziņā kopš tev ir paralīze. tomēr dievs nav pietaupījis visus zemjostas paņēmienus tikai sev, arī mēs mirstīgie varam šo to izmantot savā labā, piemēram - šeit Brets ar uzspēlētu sazvērniecisku skatu bilst - šodien biju pie tavas muterītes, viņa mani ietina virtuves galda pārsegā un ņēmās durstīt ar virtuves nazi. baigo kaifu noķēru, to es tev varu pateikt. sāra tikai īdēja un dūca pie sevis, salikusi rokas uz krūtīm. zini, Klāra, ja tu gribi tu vari palikt zem gultas visu atlikušo mūžu, bet es gan iešu ārā ar čuvakiem kādu alēnu iestrēbt, ir taču pavasaris, viņš ar ļaunu smīnu noteica un ārā bija. virtuvē viņš ņēmās pārkrāmēt visus katlus un galda piederumus, tie žvadzēja un tuvināja Klāras galu, bet tieši brīdī pirms izšķirošā notikuma viņš pārtrauca darbības un bez skaņas izlavījās trepju telpā. tur viņš savā telefonā uzgrieza drugāna numuru un ņēmās pirst, pielicis klausuli pie pakaļas. draugs nejutās pārsteigts un gardi smējās. Bret, tu esi kings, viņš aizelsies teica, tad aizrijās ar rosola gabalu un nosprāga. nožēlojamais mērglis. Brets nolika telefonu uz zemes, novilka bikses un uzkakāja šķidru kaku uz sakaru līdzekli, you know, bitch, nākamreiz, kad domāsi nomirt manā acu priekšā, pabrīdini, pediņš nedadēstais. Brets bija nonācis neapskaužamā situācijā, viņam vairs nebija kontaktu, tāpēc viņš izgāja ielās slaktēt vecas tantiņas ar "ēd ar karotīti" maisiņiem. tagad jau mūsdienās katrau vecai klačai ir sava truba un nenāksies grūti savākt kādas piecas, tad jau varēs zvanīt, jo katrai viņai ir tikai zelta zivs vai o karte ar ierobežotu limitu, bet manas vēlmes ir bez robežu. viņš nogalēja kādas piecas staruškas un ņēmās zvanīt uz seksa tālruņiem. Brets vēl nebija atklājis interneta sniegtās porno iespējas. kas par vēlu tas par skādi, bet varbūt tā viņš sev bija ietaupījis milzu acu kaišu problēmas un hemoroīdus dien dienā sēžot pie datora iegūstamus, tāpēc viņš bija priecīgs, kad viņu sagūstīja metni, izpisa ar stekiem un aizsūtīja uz sibīriju, tur vismaz viņš varēja dzīvot katru dienu parašu kompānijā un neviens viņam nelibīja par elektrības un interneta rēķiniem, nekādi jobannie dienesti viņu nedzina rokās un viņš varēja sist kulakā pāri visai pasaulei beigu beigās nopludinot to un arī visus savus lāģera biedrus, kas pret viņu neizrādīja simpātijas un pat bija naidīgi, jo viņiem nepatika svastikas uz Breta miesas un viņa pedofila reputācija. par to Brets rūgti nepārdzīvoja, bet turpināja ik dienas sūtīt mīlestības vēstules Klārai uz mājām, kuras Klāras vecā māte pienesa un paspēra zem gultas tāpat kā pārtikas atliekas, kuras Klāra pilnīgā šizofrēnijas varā kāri grāba un ēda kopā ar Breta vēstulēm, tādējādi viņai radās garīgs kontakts ar Bretu cauri iekšējie orgāniem un Breta astrālo ķermeni, kas jau priekšlaicīgi bija atstājis izsūtījuma vietu un aplīmējies ar markām gaidīja, kad viņam sekos izpostītais Breta ķermenis klupdams un krizdams. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.04.23 11.52 Bret, izpis kastrātu, lai tu saņem vajadzīgos vitamīnus. man nav vajadzīgie vitamībi, Klāra, tu man visu laiku mēģini iegalvot, kas man ir vajadzīgie. es zināšu pats, Bret saceļas spārnos un plivinas un ālējas kā satracināts gailis. Klāra novelk sarkanās biksītes un izšņauc tajās degunu. Bret, tu mani sāpini, viņa saka. Brets neko neatbild un sapņo par reizi, kad viņi ar Klāru satikās uz stūra kā striķos sasietas krosenes, kas pārmestas telefona vadiem. nodziedi man serenādi par visocki, Klāra lūdz, bet Brets ir pilnīgā pālī, viņš vemstās uz autobusa pieturām un telefona būdiņām. es tev nebūšu nekāds paraugzēns, Klāra, iegaumē to. Klāra ir sarūgtināta un sāk birdināt asaras. viņa ir liela tēva meita, bet nevar sev piedot pārestības. Bret, viņa šņukst, atceries, kā mums labi gāja, es gribētu kaut vēsture atkārtotos. Brets ir nevaldāms un dodas prom, viņš labi apzinās, ka nekad vairs netiks vaļā no Klāras un šī neizbēgamība viņu nomāc. Klāra ir visur, kur viņš nonāk, kur iet, tas ir kā sapnis, kā brīnums, tas ir nepiedodami, ko viņš ir savārījis. Brets ir tusnis un negrib dzert alkoholu, tas viņam liek domāt par kukaiņiem. kukaini ir šīs zemes draņķis, tie ir pīpējami un kastrējami, es gribētu tapt izpists no kastrāta, Brets prāto, bet šādas domas nav auglīgas, jo bankas nedos aizdevumu nepamatoiem apgalvojumiem. Bret, es tevi izkastrēšu, draudz Klāra, un tas skan pietiekami nopietni, lai Brets pārdomātu savus iepirkumus. turpmāk es savu naudu tērēšu, pērkot laiku nevis mantas, Brets bravūrīgi paziņo, un Klāra nobāl no šādām ziņām. tas draud ar katastrofu mīlas frontē un Klāra ir pietiekami apķērīga, lai saprastu, ka šāds apgalvojums aiz sevis nes lielāku privāto telpu, to viņa negribētu gan, jo viņai kā ēst ir vajadzīgs spēcīgs vīrieša plecs, viņa nevar doties katru dienu uz biroju, nezinot, ka vakarā viņai būs kāds atbalsta punkts. viņa varētu nodoties alkoholam, kā todara dažas viņas kolēģes, viņa varētu pisties pa labi un pa kreisi, bet arī šāds stāsts viņai ir pazīstams no citu teiktā, tāpēc viņa grasās būt rudimentārāka un nepieļaut kļūdas, par kurām viņa ir informēta kā par neauglīgām. viņa grib saglabāt savu nevainību un jaunību mūžam, viņa negrib krist grēkā un par apsmieklu ļaudīm, kas ir tik nežēlīgi, tik nežēlīgi. visa šī pasaule ir kā sazvērējusies pret viņu, bet tad Klāra apjauš, ka visi cilvēki ir tādi paši viesi uz šīs zemes kā viņa pati, un tas dod viņai jaunus spēkus. caur viņas ķermeni uz apkārtējo sāk skatīties dievs, un dievs nu ir tā galējā instance, kuras priekšā justies atbildīgai, tāpēc Klāru caurstrāvo jauna dzīvības enerģija un viņa var doties ikdienas gaitā ar augstu paceltu galvu, vērot apkārtējo ar samierniecisku iekšēju smaidu un nebēdāt ne nieka. tāpat viņai palīdzēs iekšējā ārstniecība. katru rītu pēc pamošanās viņa paliek gultā un apmīļo prātā savus iekšējos orgānus, viņa lūdz piedošanu tiem, kam nodarīta vislielākā skāde, piemēram, acīm, kurām jau tik sen nav pievērsta prāta skatiena uzmanība un kas tik drausmīgos apmēros ir cietušas no datora lietošanas. viņa apmīļo savas olnīcas, kas reizumis liek par sevi manot ar saspringumu vēdera lejasdaļā, viņa izpurina savas plaušas, kas piestāvējušās putekļu un ko nomoka nemitīgā tabakas patērēšana. viņa apmīļos savu kāju audus un roku bicepsus, saglāsta savu skaustu, tā viņa sagatavojas dienai, un tā vairs nešķiet tik draudoša un sēras vēstoša. viņa to visu gribētu pastāstīt Bretam, bet viņa jūtas attālināta no sava drauga, tāpēc viņa rod spēku pati sevī un jūtas slavējama par šādiem panākumiem. sava istaba, tas lūk ir vajadzīgs katrai kaut necik radošai sievietei. Klāra to ir sapratusi, un šo sapratni viņai vairs nespēs atņemt neviena mirklīga aizraušanās ar gadījuma vīriešiem. kopš šī brīža viņa būs pastāvīga un spēs rīkoties, neņemot vērā apkārtējos maldus. viņa būs tas centrs, no kura iznāk visi svarīgie lēmumi. viņa spēlēsiesar sliktu nolūku cilvēkiem, viņa ļaus tiem iegūt ilūziju, ka tie var ietekmēt viņas lēmumus, bet paralēli viņa darīs to, kas viņai ir jādara - viņa drāzīsies. viņa drāzīs savas smadzenes, savu dzemdi, viņa anālajā atverē ievadīs dažādus tam nepiemērotus priekšmetus, ne nieka neriskējot ar medicīniskas iejaukšanās vajadzību, jo to visu viņa paveiks nevainojami sterilā veidā - savā prātā. Klāra jūtas apmierināta ar sevi, un iet nežēlīgi spārdīt Bretu. Brets pa to laiku ir pilnīgi nodzēries un kļuvis par bomzi, viņš vazājas pa ielām ar ne no šīs pasaules skatienu un ir par apsmieklu. viņu pat nevarētu pazīt, ja ne viņa sapistais alkoholiķa nimbs, kas viņu neatstāj kā dieva lāsts. Klāra to pamana jau notālēm un sāk ievērot distanci, viņa raida uz Breta pusi putu mākoņus un tiek saskaras ar Breta iekšējiem orgāniem, tie spēlējas ar Breta dzimudzīvi un lauž viņa ribas visnepiemērotākajos brīžos, piemēram, rindā pie bankomāta, kad Brets grasās izņemt dienas limitu, kas tur tiek regulāri ieskaitīts kā alimenti par Klāras nevīžīgo attieksmi pret savu laulāto draugu. tik klaja necieņa vēl nebija redzētu mūsu zemē, gala spriedumā tiesas sēdē paziņoja galvenais tiesnesis un piesprieda Klāra ikmēneša maksājumus apmērā, kādu vien var nodzert viena cilvēka vienība - Brets. ak nelaimīgais Brets, kāds gan posts bija nācis pār viņa galvu. veikali nespēja saražot tik daudz alkohola, cik viņam bija radusies nepieciešamība lietot, tāpēc biznesā tika iesaistītas tuvējās alko rūpnīcas un kultūras industrijas, šīs radošās atejas sāka klaji melot investoriem un auditoriem, ka to galvenais resursu uzsvars tiek virzīts uz tādu un tādu pilsoni, bet pa to starpu Klāra dzemdēja bērnu no svētā gara Jaunavas Marijas, kas bija iemaldījusies publiskajā atejā paslēpt kilogramu haša, ko tai pa dhl pastu bija atsūtījis viņas dēls Jēzus. viņa sprieda tā, tāds bija viņas domu gājiens - ja es uzmontēšu vēl vienu sīko no svētā gara, bet caur citu veceni, tad man būs normāla iespēja iekāst ikmēnēša maksājumus itkā par neesošu darbinieku, bet pašu to darbinieku atstāšu likteņa varā, jo liktens ir tāds pederasts, ka viņam uz visu pajāt, viņam tikai iešķieb ko sagribi un viņš visu ņems pretī, visu samals savos griežos. tādējādi, Jaunava Marija sprieda, es varēšu ieguldīt atlicinātos līdzekļus jaunā haša rūpnīcā un gaiss taps tik ļoti piesūcināts ar šo vielu, ka cilvēkiem būs jāpamet zeme un jādodas uz to planētu kur dzīvo dievs. lai tad dievs pats tiek galā ar visu to varzu, jo man ir vajadzīga flora un fauna, fotosintēze un antidodi, lai kultivētu savu pašas reliģiju, kas man ir vajadzīga manu iekšējo orgānu stimulēšanai. tāds neveikls plāns auga vairumā zemes iedzīvotāju un tas viņiem palīdzēja doties ikdienas gaitās, kas savādāk nebūtu izturamas un pat laika vai preču iegāde nespētu sagādāt vajadzīgās ciešanas, lai izlauztos no apburtā loka, kas mūs virza pārdzimšanas stadijās bez sava gala. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.04.22 17.56 - Bret, tu esi cūka. - es zinu - ko mēs ar to darīsim? - neko, es tevi turpināšu pist, bet tu klusēt. Brets pienāca pie stūru, uz kura Klāra čurāja, un sāk skrāpēt sienas. viņam zem nagiem jau bija asinis un vecas avīzes. Brets iemeta aci jaunākajā laikrakstā, tas uzliesmoja ar acu āboliem un drukas kļūdām. - pidari, Brets nošņācās, nemāk īstu publicistiku, es jums parādīšu īstu publicistiku. viņš sarullēja laikrastu tūbā un iebāza Klārai starp kājām. - man niez skausts, Bret, Klāra ieelsās, un Brets ņēmās kasīt ar laikraksta rulli Klārai pakausi. - nejau tur, Bret. Brets apmulsa. - kur, bļe, es neko nesaprotu, paskaidro man sīkāk. Klāra atrullēja karti un rādīja - šeit, esmu es, viņa iebakstīja ar pirkstu punktā. - jā, bļe, ģeometrija, es vienmēr esmu punkts, bet tu strīpa, tu vari vazāties visa kvartāla garumā, apmīzt visus stabus, bet man kā pediņam jāsēž uz adatas. - bļē, Bret, kā tu mani besī, saņem sevi rokā. es jau tev vienreiz teicu, nemainies ar adatām ar visādiem salašņām. rekur, es tev varu iedo savu adatu, ar to es taisīju lāzerepilāciju, paprasi manai māsai, viņa visu tev par to izstāstīs. - vai tu nebaidies, ka es izpisīšu tavu māsu? - nē, viņai viss tur ir aizaudzis un pat ar trejdeviņiem buldozeriem tur neviens nepiekļūs. - bet, vai tu nebaidies, ka es izpisīšu visas tavas, draudzenes, tavu māti, savu tēvu un prezidentu? - nu, Bret, tu dažreiz vari būt tik mīlīgs, kāpēc tagad tu spļauj sēklas uz zemes. - ē, es nezinu, esmu neaptēsts tēviņš, man niez nieres un nāk klepus, es labāk uzpīpēšu vēl vienu kāsi. negribi? tur klāt ir opijs. - zini, Bret, dažreiz man no tevis nāk vēmiens. atceries, kā mēs iepazināmies uz stūra, kad es mīzu laukā nogulsnes. kad man ir mēnešreizes, tev vienmēr ir talants uzrasties. Brets piesarka, viņš negribāj uzņemties atbildību. tā vietā, lai sasveicinātos ar Klāru, viņš bezpalīdzīgi noplātīja rokas un vērsa skatienu sāņus. - es esmu Brets, tev tas jāsaprot Sāra, tas ir, Klāra, eghm. - Sāra, tas ir, eghm Klāra kļuva nikna, viņa ārdījās un spārdīja mēbeles, izpakoja visas šļirces, izspridzināja visus pretsāpju līdzekļus no iepakojumiem, sāka sev pūst kaklā inhalatorus un visi astmas slimnieki nobālēja. kāds no viņiem vārgi iebilda, nahuj es iznācu uz šība balkona, ja man nekas netiek. ja es gribētu vērot pliku izrādi, es dotos uz operu, bet es šeit esmu ieradies, uzkāpis šos trīs stāvus, lai iegūtu preparātus, es vairs nevaru ilgāk gaidīt šajā sūdu bedrē, men ir vajadzīga reāla ķīmija, ja tā nenāks, es atdošu galus, un jūs saprotat, kādas sekas tas aiz sevis nesīs. dirsā tevi plēsīs, idiņ, tu vienkārši atlieksi galus un mēs tavas karotes pievāksim, lai varētu karsēt heroīnu līdz mūža beigām bez raižu. tas uz diabētiķi atstāja dziļu iespaidu, viņš nodevās literārai karjerai un beidza savas dienas raižu saēsts. kas attiecas uz Klāru, tu esi tāda resna cūka, domāja pie sevis kāds sestās klases skolnieks, ja tu man patrāpītos ceļā, es tev par skādi matemātikā dabūtu trīs divniekus pēc kārtas. nelīdzētu nedz mātes sarkšana, nedz tēva sirmošana, es būtu bez baiļu un tik cēls savā nicinājumā, ka visas manas oderes un vīles sviltu no kauna. es vienreiz jau biju uzradies šajā pasaulē, un tā mani neiespaidoja, es to atstāju ar pārgrieztu ģīmi un vaļā muti, kurā tad arī jūs kā pēdīgas mušas radāt savu patvērumu. ja es nebūtu uzsēdies uz analgētiķiem, jūs vēl tagad rāpotu četrāpus un lēkātu pakokiem kā nenobeigti roboti, vāji savā tehnoloģijā un apdirsušies no bailēm, skatoties vaigā Absolūtam. tas bija tajās dienās, kad es tevi vēl nebiju noraidījis kā savu dēlu, rūgti bilda Brec un iekoda savā augšdelmā. Klāra piesteidzās pie pusdienu galda un sarāja jauno cilvēku, nesāpini tēti, vai tad neredzi, ka viņam jau tā nelabi iet, viņš seksu nav dabūjis kopš lieldienām, bet ziemassvētkos es tev atsūkāšu, dēliņ, par to neraizējies. ja vien skanošais turpinās nākt kā līdz šim, mēs izvlksim šo ziemu un uz pavasari nopirksim jaunu kadilaku un tev jaunu ādas vesti. nekādas lietotās mantas šajā mājā vairs nespers savu kāju, un, ja es tev kabatās vēl kaut reizi atradīšu trankvilizatorus, es tos visus izlietošu vienā reizē. mammu, nesāpini mani tā, es tagad iešu pagulēt uz ielas, manā istabā mani biedē zirnekļi, turklāt dators jau kuro dienu neņem pretī elektrību, gribēs alu, lai uzlabotu kuņģa darbību, bet visas lielās meitenes viņam būs piečurājušas glāzi, tā es viņam stāstu vakaros, bet viņš skatās man garām. es nezinu, ko darīt, es tiešām esmu izmisumā. mani valiumi ir tikai tāds placebo, dakters vienmēr man seksuāli uzmācas un izjautā par tēvu, bet kolīdz es apsēžos skolas solā, tā pasniedzēja man met ar smagiem priekšmetiem. pēdējo reizi, kad tas notika, es neveikli izvairījos, un viņa nosita aiz manis sēdošo pilsētas mēra dēlu. tagad man draud cietumsods, un es nezinu, kā es tam tikšu pāri. es varētu iedomāties, ka kāds mani šantažē un iet ar viņu izrēķināties, bet savādāk es nerodu izeju savām dusmām, manas poras ir iekaisušas un acu zīles asaro, es esmu nelaimīgs radījums. - nu nāc pie manis, ar rūpēm teica Klāra - mēs kopīgi sacelsimies pret tavu tēvu un raidīsim viņu prom pirms laika. ar iegūtajiem laika un telpas resursiem.. ē, dēls, ko tu dari, tu gribi mani nodurt? - nē, mamm, es tev gribu ar šo lielo virtuves nazi apgriezt spalvas uz rokām, tās man rēgojas nelāgā gaismā, un domāju, visa cilvēce iegūtu, ja mēs šo dilemmu atrisinātu vienkāršā veidā. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.04.22 16.23 Klāra ir intravenoza kaķene. Brec ir cūka. Klāra pienāk pie pagrieziena un sāk čurāt uz stūra. Brec skatās cauri brillēm un bolās. Brec ir īsts pediņš. Klāra pabeidz un apslaukās, viņa turpina tupēt. Pilnīgs tupums, nodomā Brec un sāk brēkt kā nepaklausīgs puika. Bretu bērnībā riktīgi dauzīja sencītis, tik riktīgi, ka izdauzīja katru saprašanu par to, kas ir labs un kas slikts. Brec sāk urķēties degunā un pildīt degbumbas, viņš notēmē un met uz stūri, kur Klāra joprojām aiztiek savu peteni. Klāra, tu esi cūka, Brec brēc. tu esi tāda padauza, es tevi ienīstu. Brec mēģina nomierināties, jo nervu saspringums viņam nedara labu. Brec ir labs zēns pēc dabas, bet viņam uznāk melnie. Brec atstutējas pret sienu un skatās, kā Klāra mokās liesmās, viņš pienāk pie agonētās Klāras un sāk viņai čurāt virsū, sakot, es tevi paglābšu no šīs pasaules netaisnības, tikai nekusties. viņš trāpa Klārai acī, tad mutē un beidzot viņš ir sacēlies, seksuāli noraizējies un neirotisks. viņš sāk dračīt, bet Klāra izbīlī skatās, kas nu tagad būs. no Breta pimpja sāk lidot ārā putniņi un kakāt uz elektrības vadiem. kakas nosprosto visu elektrības padevi, bet putniņi viss bars apsēžas uz viena no stabiem. Brec ir sakopojis savas domas un dodas draudzēties pie Klāras, viņš pasper pussoli un klāt ir. viņš uzrunā Klāru, klau, tu mauka, ejam pisties. Klāra neņem mutē nevienu vārdu un tad attopas, ka joprojām tup. nu bļē, Klāra nodomā, jāvelk kājās biksītes, tā vēl sasmērēšos ar tekošo urīnu. viņa uztusnī kājās, no ilgās tupēšanas kājas ir notirpušas un viņa sāk mīņāties. Brec to uztver par zīmi un apkampj Klāru, ar kājām aptinas ap Klāras kājām un sāk pisties kā sunīts, bakstīdams savu pimpi Klārai kājā. Klāra nožāvājas un sāk pētīt apkārti, lai atrastu sev nodarbi, viņa ierauga putnus, kas sasēduši uz staba, un sāk uz viņiem spļaut. Brec jūtas, ka viņam nepievērš uzmanību, tāpēc atmet drātēšanos pie malas un sāk urbināties degunā. viņš izvelk no vienas nāss banknoti un pats par to izbrīnīts vēlas parādīt atradumu Klārai. Klāra saož naudas smaku un pietēlodama nevērību pagriežas pret Bretu, pakalpj banknoti un metas skriet. Brec ir apjucis, bet tad iestīgojas viņa vīrieša instinkti un viņš sajūt sevī drosmi mesties pakaļ Klārai, lai nogāztu viņu gar zemi un izpistu. tā padomājis Brec uzvelk kājās apakšbikses, tad džinsus un aiztaisa pogas. nevar mūžīgi mīzt tupus, viņš sev bargi nosaka un tad mēģina atcerēties, ko bija gribējis darīt. pa to laiku Klāra ir iepirkumu centrā un ņemas notriek naudu. viņa nopērk pūdernīcu, lūpukrāsas un spīguļojošas plastmasas krelles. veikala kasiere aizdomīgi skatās uz Klāru, jo banknote smird pēc kakām. Klāra tam nerod izskaidrojumu, jo Brec naudu izvilka no deguna, viņa pati to redzēja ar acs kaktiņu, lai gan tēloja, ka Bretu nemaz neievēro. te pie skatloga no ārpuses pieskrien Brec un sāk tramīgi skatīties iekšā, vai neieraudzīs Klāru, kura aiztesusies izsaimniekot viņa alimentu naudu. viņš pamana klāru un ņemas ar savu pipeli dauzīt skatlogu. vitrīna trīc un ļogās un viss iepirkuma centra drošības personāls ir sacelts kājās, visas telepārraides pārtrauktas, visiem radio aparātiem nolocītas antenas un visi rāpo pa zemi kā militārās mācībās - uz vēdera ar iedomātām dzeloņstieplēm virs galvas. šo izbīli Brec lieliski izmanto un skrien pie visām kasēm, spiež kasesaparātu pogas un savāc visu ietirgoto naudu. te pēkšņi pie Breta pienāk galvenais apsargs, kas nav pakļāvies masu psihozei, spēcīgi sagrābj Bretu aiz pleca un izdrāž pakaļā. Brec raud, un nav neviena, kas viņu pažēlotu, jo Klāra ir gājusi bojā no kājnieku mīnas, jo nejaudāja ievērot brīninājuma zīmes, kas bija izvietotas divsimts metru rādiusā ap invalīdu tualetēm. uz Klāras bērēm ir savācies krietns pūlis un visi pie sevis fantazē, kā viņi biš beigto Klāru. katrs pa savam, katram ir sava gaume un preferences. tikmēr Brec ir izracis pazemes tuneli no Kārļa Markasa mauzoleja vienu kapu kvartālu tālāk no Klāras kapa un tūlīt tūlīt savāks Klāru sev, lai varētu viņu turēt labi kondicionētā telpā un apmierināt savas seksuālās vajadzības katreiz, kad tās viņam vajadzēs. bet pazemes tuneļa pusceļā, kad Brec ir melnu muti noracies un spēku panīkumā, no pagrieziena iznāk zaļgani melns pūķis un atkal izpiš Bretu dirsā, saplēš viņu gabalos un kā suns apspārda paliekas ar zemi, nosprauslājas, nošķaudas un aizvelkas savās darīšanās. debesīs Brec un Klāra satiekas, bet neatpazīst viens otru, jo tranformācijas rezultātā ir zuduši svarīgi dati un dzīve ir jāsāk nojauna, tikai šoreiz simpātijas viņu starpā nerodas, tikai neliels nemiers viens otra tuvumā, kuram neviens no viņiem nepievērš pienācīgu uzmanību un abi pakļūst zem mašīnas savas neuzmanības dēļ. salido kaijas un sāk knābāt mirušās atliekas. tās mainās kā svingeru pārtijā, sakliedzas, iedod pieci un pamaina līķus, knābā līdz nervu sabrukumam, kad piebrauc milicija un ar lāpstām sakrauj tam speciāli piestiprinātā piekabē, tad ieslēdz sirēnas un piekabei krasi sanesoties uz pagriezieniem pazūd rīta miglā. tieši migla būs tā, kas saglabās atmiņas par Bretu un Klāru, kad nākamā cēlienā viņi rokās sadevušies ies spārdīt zīdaiņus, kas izvietoti visas piekrastes garumā tieši šim nolūkam. |
|||
|
|
||
|
|
||
2008.03.27 17.19 burkānu fasolis atgriežas ar rumu un turpina griesties lai ģenerētu inteliģentu sauli un runātu ar kāju manierēm kā kāju saules patiesā iegurņa dāba nu jā kā kāja kā mēdijs dūmijs dundun dandan dada san beidzot atnāca kleopatra ar pārtikas grozu ikdienas iepakojuma saini un dienas pelageju kā saules pinuma māsīcu klajās debesīs un nedienu vadītā saules dūriena mediatēka beidza pastāvēt un eksistēt, lai radītu jaunus nāceretes nācējus pēc un pirms uz zem virs nedaudz pa labi kleopatras klematorijs beidza pastāvēt un diena izvērtās par akaci bijušajam prezidentam sarkozī ar lielām uzacu raukšanām un plebejiskiem jokiem es uzlecu kā saule iziet dibenā paskatīties vai nav kas ēdams uz gazas sektora atkal izsēdies mēness traktors un vāc gruvešus kā tarakāna ānusiņš |
|||
|
|
||
|
|
||
2008.03.27 15.36 beiruta ieradās ne pirmā un tad nāca pazoles pazolīni fellini beidzot atnāca arī godārs mišels velbeks stars un beidzot nonāca no plaukta bībele baltā un melnā ķīniešu eksports iznāca no kontroles un tagad devās štātē svītēties pa ielām kā datorveikala skatlogā izlikta intīma spēle es raugos garīgās acīs garīdznieks pa bakstīklis ar adatu dabon gatavu zeķi ķēdes reakciju lidojumu kosmosā cik daudz ceļi noietu, pirms tes varu tusēt maldugunīs un liedagā kā starbaks kafijā lidoja ērglis no iekšējās izlūkošasn dīnesta kā tautas policijas mednieka dēls un kaligrāfists timofejs nāceretis un dienas lielākās daļas piesavinātājs muldašovs mulders sk sk tagad sākas jauna ēra un bc pārraides satiekas ar ac modinātājpulksteņa termoizturību un kailas siev beidz vīr rokās nolidojušas tik garu tālskati, ka atduras atduras atduras . bezgalīgi toļi pa īsto toļi figurāli |
|||
|
|
||
|
|
||
2008.03.27 15.32 saigon saigon answer me to jū nou es t klausos laikā minūtē stundā kilometrs paiet kā ūdens notek pa lelle lelle kā aukstas sviedru lāses noteik bekās dundun beidzot iznāk klajas automātiskās rakstības modeļa nodarbības ievilina bijušā sķērsielā nodemolē manas iekšējās pārdomas un gaujards iznāk palūkoties kā darās klašu cīņiņ beidz raudāt g būs labi gg tk nudien beidzot iznāca klajas manieres no roku dakšām nelielas nedienas lieldienas metastāzes kā jau vienmēr saugon saigon dodamies mežā kārklus ķert un nepārbraukt majās ar gaujas maļmašīnu dodas lauvas meklēt starbuck kafē un nododas daudziem ievērojamiem ieskrietuves masieriiem masažieriem kurpnieku tēraudiem diendien nudien beidzas lauvas tiesa uz visiem iespaidīgajiem nudien beidzas naudas barikādes un sākas daudz kas jauns no vienas vietas visiem ir iepaticies nenienāciet cienājot guļošus cilvēkus nododas baudas nudienas un dodas lauvas nievāt sniegavīrus nodienas un gudrību vāceles kā trajektorija baltajam lietum nudienas un pēkšu dienas mednieku slienas un buda aizgāja pa pieliekamā augšējo plauktu rāpoja zīrneklis beidz beidz es e s aad |
|||
|
|
||
|
|
||
2008.03.27 15.25 1 2 3 nu tu esi brīvs draudi rokā sadevušies namejiešiem pakaļ skrien un ar tauku vāceli nomet rokas garnizonā lai ar traku lielo miju dodas lauvas mazgāties nepiedienīgs nepiederīgs ieejas sultāns makmērfijs dodas rokas salicies salacies pēc cidonijas ož meža ogu validols mundierī iekārtots medaljona svins un tad raugas tālēs vulkāns Svins sivēns ruksis mazais teds nomedījis apakšbikses nomedījis saules rietu rietu rietu saule krīt medniekam azotē medaljona siksta kapella medaljona tūska tauku pikucs nedaudz meda medus lielgabalnieks teds nodemonstrē kārtējo mundiera skeletonu un dodas laimes meklējumos uz ateljē hercogienes mīz#als dienas baravikas bar.. reikjevika medaļa medal me to be nejau ar roku dienas garais svins medaljona kapuce nudien kā trauka lupata tā vienīgā ar inkrustētu sirdi tālvadības pulti metastāzi me meme viss šitas ja ar karoti miljons ēd karūsas nodomu labirintos sēdēja meklēja atrada saraka kaudzītē iekārpīja un durstīja acis nejau iekšā kā rietumu banka un ārā no rīkas no staļiņingradas belgradas piektā gada bads visas blokādes odas ir orkiem uz rokas kā bēbis nēsājas kurlmēms strazds izlido maijpuķe kaklarota mundieris stereotips kurpnieks tālivaldis medaljona kurpati davai danai dundun skrejam |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.03.27 14.35 saulīte zaigo, sniegs kūst actiņas spīd, apakšā sūds |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.03.24 01.05 ah, krepapīr, atsaucies, no manis alus. no manis lieben zunden kā barikāžu atceres snaipers reperis snūps gadu mijas kaklasiksnas piekāsējs un piesietais gans pie atribūtu māgas es lavierēju starp sliedēm un egles ēdu kā ziedputekšņus, lai laiva nepāriet un lai ziema neaiziet nepaēdusi vilks tā garām gājoša gabarīta lampa tā lielā upe bez ūdens bet sērā mērcēts kadiķis smirdi stiprāk dūnu sega es uz kapličas tērzēju ar (stulbo karikatūristu uldi), bet nebeidz brīnīt acis kodolīgas māgas serenādes domu granātāboli sprakšķi uz linoleja segas tā ir neelpot diendusu tā ir klaiņot bez suns zin kas ir labs domkrats domu tarakāns bastīlijs murjānis mežaciems koksne uz apdares drēbēs iesūcies krokodils nelaid mani vaļā zaļā radība es nesīšu spirtu uz altāri liešu ar kerasīna smīnu uz lūpas tu mani atradīsi raustāmies āliņģī kovulsīvs sīkrets kā pasta kaka lauž sev ceļu nesasmīdināms lupatu lēveris daikts mont blanc |
|||
|
|
||
|
|
||
2008.03.23 17.21 pelmenis kā gāzes balonam iepatīkas, lai tas raud ar visām acīm kauc mandarīni almājas alam alabama almanahs klausas kgb bļurk nejau ar gauju labi gaidi mani ma'jās daudzas iesnas nebeidz brīnīties kā tautiski tauki skalo ģīmi medī medūzu lauz akvareli domaa dungo dundaga melni strazdi krauklis meklē baudu namabījas ndomu graudos iemarināti graudi un lustras medī laumas tantes gudro berikādi dundagas meklē sauli melni jā taj kamal dundagas stereotipi skatās kā es gauju lasu pa padebesi un dienas metronoma slazds dsl medī skafandru medī manas iesnas deniņos sakārtotas skuķu pleznas dienas mediāteka mudīgi uz mauriņu čurā stensilu dumjas klavieres un dienas zaglis neprot saprasties nodomās glabāties medī strazdu kā tautas barikādes nepiedienīgs skatiens manās nāsīs beidz raudāt ar kundalini jogu kūdras kūdras kroku burvi nedod lauvas tantei saskaldīties metros kavara medaudz dun dla vara jau tagad kubikos centos mediatēkās domas grauj mudžekli no sejas nosta meklē dudeles mudeles dienas kapeikas nepiedienīgos ierakumos iekarenos griestos un dienas papagaiļos un iesnu burkānos faso un nodomu grēdas ir pienākušas pie astes mediatēkas |
|||
|
|
||
|
|
||
2008.02.12 21.16 bezmiega naktās klaigā rudens bizons un gaujas naci o sipsihopāts sindriņa biroja nabiņa sindriņa biroja s sabaka nabaga nabegam sabija oar arlin un tagad badā baidās no nāves slīkoņa biroja nedienas un gaismas pariktes nebija sastaptas un dalīja mironim baktērijas un bakas un birokrātiju un strutas un domas ar kalumu klaunu un dunu un metas divas iesējas manās iekšējās varavīksnēs un dala mazas ieksšējās strutas uz āru izspiežas klaustrofobs nebijis lieliskās drēbēs un dala manas iekaisušās acis lai tas viss attaptos un dalītu manas ierunas un dalītu mūsdienas par maziem gabaliem sastaptas un dalas mazas iekšas un drupās sakrājas iekaisuās iekšas un dara mazas iekaisušas iekšas manās iegurņu bakteŗijās un dala mūzikas palikņus un iegurņiem paliek tik vielgi lai tas izbeidzas un sadala mazās iekaisušās acis un dala mazos ieruņātos lāčus un tagad es biju izbijis solists un dalu tavas ausis mazos augumos un dala mazas iekssušas ausis mazos lāčos un līkumos par gandrīz latu es biji zimiris un tagtad dundegas matrozi sbija a un darīja to ar bakstīkli zobos un dundegas iekšējais orgāns bija atplīsis un darības navigācijas stacijas brukas unn namībij a izbija dalīšanas darīšanās un darīt nt to nav sd dalīt ar pārtiku un strutas izbija sidndroma baikālā un gudrības iecirknis bija izbijis un dala tagad mazās iekšējās nāves uz visiem piedienīgiem prātiem izbijis nabadziņš un gurdi meklē gurdi skatās un daiļavas meklē skapi par mārrutku un dienas baseina čības nebija sazarotas un dienas pariktes bija uz maniem pleciem iebraukušas skaipā paklanīties un dalīt to tik svabadu, ka ar tarauku lupatu gaiņā bērnus no maziem iebrikteņiem bijušiem klaigām un dienas zagļiem skeletiem baisas nāves alejas bija uz visiem iespiedušies un kliagāja bisektrisēs un dienas pareizajās daļās un esbiju sapratis skapi par maniem līdzekļiem neizdot par nāvi |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2008.02.12 20.57
|
|||
|
|
||
|
|
||
2008.02.09 22.22 koplietošanas statīvos es dzīvoju un gaidu savu slavu lai tas vienmēr atputekšņo slavas barikādes lienot skaidru britenes birkas uz liesmo liekas ka tautas baravikas nedod manas iegarenās sliedes tajās fakinajās liesmās kas ar gaismas parikti baraviku sliendes gala mala sala baravikas liesmas bija atdalītas nedomas un nodoma skafandras un dusmas ar kaismīgu dusmu kunkstu un dienas baravikas nodomu skatloga gudrības nāsīs bija ar taisnu zarunu manās iesnas bija sadalītas un dodas masu skleroze psihoze es biju zu iliesmu palicis tik jūtīgs liku gaismas paviljona nācijas droesmes galvgali giljotīnu nodomu stenogrammu nodoma paviljonu un iesmu gavaritjeļu nodomu stavropoli nodod laimes klaigas un domas paliek uz visiem iesmiem gudrības pavarda nācijas iegulsteņos nododas liesmas uz visiem vienādas dod mušmires klaigā par skaitli nodoma paviljona nodoms palika uz stāvlampas un dosmes palika skatlogā dodamās uz visiem iesmiem dodas laimes pavoksēdijas nodoma pavoksēdijas dodas uz visiem sētas viesiem palika skafandra un dusmas ir vines laimes gaviles un domas klaigā skait';itājos un domas ir vienos vārtos salamandras liesmainās gumijas liesmainās liepas uzn visiem liemenes dienas gaiļiem paliaka skaff |
|||
|
|
||
|
|
||
2008.02.09 22.17 bet visiem ar velvetu pa māgu un dusmas paliek uz vienvītāgās skatuves un mūsu māla piekrastes dukstājā un nabadzības iegarenā skatloga baravikas nabībijas un sliesmas bija uz visiem darītājiem skalndē baravikas iemarinētas sliedes uz vienpadsmito klajuma grādu un dienas gaismas pariktes nobedndētas liesmās sakrātas un dusmu vāceles bija ar dienu palikušas skaidras un bargas un dienas baravikas skaldnes baravikas nodemonstrē skatloga skoloto nomedīšanas baravikas lslieksni las tas baravikas skadnras liesmas bija aplikušas skatoga nomoda sapnis ar gaismu palika skudras nomira laiga liesmas baravikas skandras baravikas nodoma klētis burkšķis nomoda skudras un liesmas bija uz palika skaidras unz skaidras |
|||
|
|
||