Klāra ir intravenoza kaķene. Brec ir cūka. Klāra pienāk pie pagrieziena un sāk čurāt uz stūra. Brec skatās cauri brillēm un bolās. Brec ir īsts pediņš. Klāra pabeidz un apslaukās, viņa turpina tupēt. Pilnīgs tupums, nodomā Brec un sāk brēkt kā nepaklausīgs puika. Bretu bērnībā riktīgi dauzīja sencītis, tik riktīgi, ka izdauzīja katru saprašanu par to, kas ir labs un kas slikts. Brec sāk urķēties degunā un pildīt degbumbas, viņš notēmē un met uz stūri, kur Klāra joprojām aiztiek savu peteni. Klāra, tu esi cūka, Brec brēc. tu esi tāda padauza, es tevi ienīstu. Brec mēģina nomierināties, jo nervu saspringums viņam nedara labu. Brec ir labs zēns pēc dabas, bet viņam uznāk melnie. Brec atstutējas pret sienu un skatās, kā Klāra mokās liesmās, viņš pienāk pie agonētās Klāras un sāk viņai čurāt virsū, sakot, es tevi paglābšu no šīs pasaules netaisnības, tikai nekusties. viņš trāpa Klārai acī, tad mutē un beidzot viņš ir sacēlies, seksuāli noraizējies un neirotisks. viņš sāk dračīt, bet Klāra izbīlī skatās, kas nu tagad būs. no Breta pimpja sāk lidot ārā putniņi un kakāt uz elektrības vadiem. kakas nosprosto visu elektrības padevi, bet putniņi viss bars apsēžas uz viena no stabiem. Brec ir sakopojis savas domas un dodas draudzēties pie Klāras, viņš pasper pussoli un klāt ir. viņš uzrunā Klāru, klau, tu mauka, ejam pisties. Klāra neņem mutē nevienu vārdu un tad attopas, ka joprojām tup. nu bļē, Klāra nodomā, jāvelk kājās biksītes, tā vēl sasmērēšos ar tekošo urīnu. viņa uztusnī kājās, no ilgās tupēšanas kājas ir notirpušas un viņa sāk mīņāties. Brec to uztver par zīmi un apkampj Klāru, ar kājām aptinas ap Klāras kājām un sāk pisties kā sunīts, bakstīdams savu pimpi Klārai kājā. Klāra nožāvājas un sāk pētīt apkārti, lai atrastu sev nodarbi, viņa ierauga putnus, kas sasēduši uz staba, un sāk uz viņiem spļaut. Brec jūtas, ka viņam nepievērš uzmanību, tāpēc atmet drātēšanos pie malas un sāk urbināties degunā. viņš izvelk no vienas nāss banknoti un pats par to izbrīnīts vēlas parādīt atradumu Klārai. Klāra saož naudas smaku un pietēlodama nevērību pagriežas pret Bretu, pakalpj banknoti un metas skriet. Brec ir apjucis, bet tad iestīgojas viņa vīrieša instinkti un viņš sajūt sevī drosmi mesties pakaļ Klārai, lai nogāztu viņu gar zemi un izpistu. tā padomājis Brec uzvelk kājās apakšbikses, tad džinsus un aiztaisa pogas. nevar mūžīgi mīzt tupus, viņš sev bargi nosaka un tad mēģina atcerēties, ko bija gribējis darīt. pa to laiku Klāra ir iepirkumu centrā un ņemas notriek naudu. viņa nopērk pūdernīcu, lūpukrāsas un spīguļojošas plastmasas krelles. veikala kasiere aizdomīgi skatās uz Klāru, jo banknote smird pēc kakām. Klāra tam nerod izskaidrojumu, jo Brec naudu izvilka no deguna, viņa pati to redzēja ar acs kaktiņu, lai gan tēloja, ka Bretu nemaz neievēro. te pie skatloga no ārpuses pieskrien Brec un sāk tramīgi skatīties iekšā, vai neieraudzīs Klāru, kura aiztesusies izsaimniekot viņa alimentu naudu. viņš pamana klāru un ņemas ar savu pipeli dauzīt skatlogu. vitrīna trīc un ļogās un viss iepirkuma centra drošības personāls ir sacelts kājās, visas telepārraides pārtrauktas, visiem radio aparātiem nolocītas antenas un visi rāpo pa zemi kā militārās mācībās - uz vēdera ar iedomātām dzeloņstieplēm virs galvas. šo izbīli Brec lieliski izmanto un skrien pie visām kasēm, spiež kasesaparātu pogas un savāc visu ietirgoto naudu. te pēkšņi pie Breta pienāk galvenais apsargs, kas nav pakļāvies masu psihozei, spēcīgi sagrābj Bretu aiz pleca un izdrāž pakaļā. Brec raud, un nav neviena, kas viņu pažēlotu, jo Klāra ir gājusi bojā no kājnieku mīnas, jo nejaudāja ievērot brīninājuma zīmes, kas bija izvietotas divsimts metru rādiusā ap invalīdu tualetēm. uz Klāras bērēm ir savācies krietns pūlis un visi pie sevis fantazē, kā viņi biš beigto Klāru. katrs pa savam, katram ir sava gaume un preferences. tikmēr Brec ir izracis pazemes tuneli no Kārļa Markasa mauzoleja vienu kapu kvartālu tālāk no Klāras kapa un tūlīt tūlīt savāks Klāru sev, lai varētu viņu turēt labi kondicionētā telpā un apmierināt savas seksuālās vajadzības katreiz, kad tās viņam vajadzēs. bet pazemes tuneļa pusceļā, kad Brec ir melnu muti noracies un spēku panīkumā, no pagrieziena iznāk zaļgani melns pūķis un atkal izpiš Bretu dirsā, saplēš viņu gabalos un kā suns apspārda paliekas ar zemi, nosprauslājas, nošķaudas un aizvelkas savās darīšanās. debesīs Brec un Klāra satiekas, bet neatpazīst viens otru, jo tranformācijas rezultātā ir zuduši svarīgi dati un dzīve ir jāsāk nojauna, tikai šoreiz simpātijas viņu starpā nerodas, tikai neliels nemiers viens otra tuvumā, kuram neviens no viņiem nepievērš pienācīgu uzmanību un abi pakļūst zem mašīnas savas neuzmanības dēļ. salido kaijas un sāk knābāt mirušās atliekas. tās mainās kā svingeru pārtijā, sakliedzas, iedod pieci un pamaina līķus, knābā līdz nervu sabrukumam, kad piebrauc milicija un ar lāpstām sakrauj tam speciāli piestiprinātā piekabē, tad ieslēdz sirēnas un piekabei krasi sanesoties uz pagriezieniem pazūd rīta miglā. tieši migla būs tā, kas saglabās atmiņas par Bretu un Klāru, kad nākamā cēlienā viņi rokās sadevušies ies spārdīt zīdaiņus, kas izvietoti visas piekrastes garumā tieši šim nolūkam.