Vitālijs šodien bija galīgi sapisies savā braukšanas mākslā. viņš piestāja pie jāņa rozes grāmatnīcas un nopirka vienu huiņu par deviņiem santīmiem, viņš iesita pārdevējai pa seju un atņēma visu naudas žūksni. kad pārdevēja priekšnieka kabinetā pret vakaru raudādama taisnosies, ka viņai mājās ir jābaro mazi bērni un ka viņai nedrīkst noņemt no algas, tad priekšnieks piezvanīs Vitālijam un izpisīs viņu telefonseksa veidā. Vitālijs uz to jo rūgti apvainosies un iekaustīs savu civilsievu, kas tirgo marihuānu maskavas priekšpilsētā. tas viss izdarīs sliktu ietekmi uz turmpākajām Vitālija paaudzēm, tāpēc pareizi jau Jēzus brīdināja, ka izdari grēku vienreiz dzīvē un taviem bērniem un bērnu bērniem būs jāsēž morāles cietumā un viņi nesapratīs pasaules kārtību un juks savos aprēķinos un maldīsies līdz dienu galam. tādas domas Vitālijs noprecesējis izgāja vakarīgajā rīgā slaktēt nevainīgus garāmgājējus, viņš tos nogāza gar zemi un laida zem ādas butolīnu, lai lūpas būtu pufīgas un labi ņemtu, ko Vitālijs tām dod. Vitālijs bija kārtīgs zēns, kad viņš nenodarbojas ar noziedzību, viņš meditē vērmaņparkā. apsēžas uz soliņa, visapkārt spēlē šahu un dambreti, bet Vitālijs kā pareizs zeks, kas visu izpeļņu atdod kopējā katlā un kam pasaulīgās baudas ir vienaldzīgas.. tāpēc Vitālijs domā tikai par garīgām vērtībām, jo mūža pievakare ir atnākusi.. vispār Vitālijs jau sen uz šito bija trennējies. katru vakaru, kad diena pie beigām, Vitālijs to asocēja ar mūža norietu un domās trennējās savai nāvei, tāpēc nav svarīgi, ka bandīti izlec no mašīnas un Vitālija smagi piekauj, ka narkomāni viņam ar žiletēm sagraiza ādu, ka valsts viņu apzog, Vitālija prāts un gars ir mierīgs, viņš sēž vērmanes parkā un meditē. rokās viņam ir lētas lūgšanu krelles, kājās sandales un treniņbikses. Vitālijs atkorķē alu un ilgi skatās iekšā. Vitālijs nezīlē, viņš ir pieņēmis sliktāko dieva scenāriju un ne par ko nedusmojas. ja ir vajadzīgs adrenalīns, tad Vitālijs tīri biznesa nolūkos noskaņo sevi dusmīgi un tad ārdās kā bullis, bet tā Vitālijam viss pohuj, gan visi autori, kas stāda viņa biogrāfiju, gan visi pediņi, kas sagrib par viņu pastāstīt plašākai publikai. vienreiz Vitālijs ielauzās telpā pie augstām valsts amatpersonām un visas noslaktēja ar garu kātu, sapūta visādas smeldzīgas gāzes viņu ķermeņos, vienvārdu sakot baiss slaktiņš tovakar sanāca, bet Vitālijs neko nenožēlo, viņš apzinās, ka tas ir viņa liktenis būt pēdīgam zemes mēslam un tādam, kam nav tiesību iznākt dienas gaismā, bet Vitālijs turpina dzīvot un dziļi sirdī viņš mīl dievu un visu pasauli, visi visumu, Vitālijs ir pārliecināts par sevi, bet tas apkārtējais karkass, kas ir tikai laicīgs, tas ir kā slikts joks, kā melnais humors, Vitālija spēkos nav tam pretoties, bet viņš vismaz var saglabāt savu kodolu, kas ir tik maziņš, ka gadījumā, ja tas iejuktu kopējā jūklī, bet īpaša luktura to neatrastu svešinieks, bet Vitālijs ar čuju jūt savu kodolu un vienmēr pie tā atgriežas. vot atnāk pēc slaktiņa nakts, kam bērtulis ir kā mazais brālis, un sēž vērmaņparkā pārpasaulīgā mierā, ne urlas viņu traucē, ne koku zāģēšana, ne atomkars, ne dieva pārplīšana no dusmām, sēž Vitālijs un vienā mierā gaida sava ķermeņa galu, viņš tam trennējas. kāpēc? tāpēc, ka gars ir kosmonauts, un jums neizdosies iemīt Vitālija garu laicīgajos dubļos, jo Vitālijs jau raujas ārā, viņš jau lido kā komēta pie dieva, krīt tā apskāvienos un atsakās no visiem grēkiem, ir gatavs kalpot dievam mūžīgi, tikai, vai dievam tas ir vajadzīgs? par to Vitālijam vēl ir jāpadomā. nevar tomēr apgalvot, ka viņa pasaules modelis ir noslēgts, Vitālijs atstāj rezervi gadījumam.