ieskicēsim pāris vārdos klausu nomi jeb aktualizēsim labāk ko jūs izvēlaties? no šiem tepiķiem vispiemērotākais izskatās tas nepārliecinošais. es viņam akveduktā teicu, lai viņš man nepiesienas, bet viņš bija rūdīts tērauda stienis pie tilta konstrukcijas piestrādājis kāds nelietis, kurš savu acuraugu augstāk par visiem saspīdētajiem garām aizslīdēt gribētājiem manās marijas annālēs bija iestiprināts kā lepris un viņš arī bija depris un šņikotā gailene mani saprata no puses vārda bija atnākcis tāds paziņojums, kura galvenais iegansts bija veicināt manas marionetes, kuras bija viņām visām saziepējušas kailos gliemežus un es viņam teicu pa tūtiņu pačukstēju, ka tas tērcētājs, kurš vakar bija pielicis bikses, tagad esot lady gaga un viņa teica man par novecojušām ziņām, ka zigis no zigzag sapratis savu galveno strupceļu tajā, ka kāds grib aizspraukties pa priekšu, bet tu viņu parauj atpakaļ un liec saprast par savām tiesībām kā vienīgo patieso savā personas iekšienē tiecošos, saprotošu un atgādināt gribošu marionešu kungu un marcipāna dāmu un skaistu skuķi, kurš bija visām pārēm cēlākais, ko neviens vēl nebija spīdzinājis un tas izdvesa skaņu un tajā manā apcirknī, kur valdīja dzīves dārdzība un nenovīdība no vienas tādas ērmotas spamstacijas pm bija tajā morālajā sāpē, kurā nebija nekā cita kā sarkano suku un tās visas bija sabāztas sarkanā zeķē un ielikta sarkanā čemodānmašīnā un uz četriem riteņiem novadīta stāvlaukumā, kur tā eksplodējusi sarkanā gaismā un tad viss visapkārt bija sarkans uz kādu dekādi, kura izstiepās par neonu un izgaismoja savā ceļā visu pasīvo, kas bija mūsu aptumšotību darījis paģiraināku un tādā veidā panācis savus pms ciklonus un darījis tam visam galu ar vienu vienīgu spiedpogu un maldugunis tam bija vairāk nekā spītīgā mērā gvelzis savu nieku un kā zemnieks iet pēc siena tā siena iet pie zemnieka nostājas viņam priekšā pieliek roku pie pieres un nošķaudas cik negaidīts pavērsiens tas tiešām mūs iedvesmo uz starpstaciju vielmaiņu un es viņu jau izsenis esmu skepsē turējis kā pīrāgā būtu parādījies kāds štepselis un tagad tam būtu aptumšota tāda kā āda, kā kleperis, kuram nav nekas kopīgs ar savu es un viņš uzvedas kā starpstaciju kultivators, kuram nekas nepieder un kurš nekur nav bacilis un taisās ka tiek ar tik lielu atdevi, ka nav iespējams nospoilot viņa atsperi un tā šauj ar tādu spēku kāds tur bija redzēts izsenis un tais pat dienās, kad visas arudijas bija sakāpušas gultās tās pēkšņi uzliesmoja sēņu gaismā un tām visām bija rudi mati, bet bez savas atdeves tomēr biju viņām ksavieru rādījis un tais pat dienās arī savu staru raidījis pa viļņiem radio spēlē akustisko ģitāru kurai pie stūres sēž piedzēries šoferis un vēro savu samosvalu no malas un dzer tējnīcā pēc tam buterbrodus un uzkož pats savu maku un viņam gandrīz ir vienalga, vai viņš stāv kājās vai brauc mašīnā viņam ir pohuj poveri stoprocento bukvaļņiks pa to laiku sazadzies laipas nesa savas cisas prom uz kalmju pusi un tur nozuda tajā pusē, kas viņu meklēja par promejošu datumu un visā savā stilistikā izcēlās ar mērinstrumentu gājumu tieši pa pēcpusi un pēc tam ar gludekli pa pēcpusi un pēcāk mēs viņā vērāmies un nevarējām saprast, vai viņš ir saplēsts vai saplacināts vai arī ar pletni tā sablietēts, ka nevar izšķirt, kur viņam ir snuķis, bet kur zeķe un es viņā vēros kā raugās uz traukiem un mūsu starpā bija pilnīgākā atrofija, lai gan vēl nesen pa vēnām bija plūdis vēmis, bet tagad profundis, tad es varu droši iegalvot, ka tv sejas visas ir manis samocītas, skatoties uz tām visā manā pēdējā cerībā būtu tādi kā skolnieki sacēluši traci un gavilēdami veļas pāri veļas kastēm un mūsu viedoklis no tā nepaliek krāšņāks, jo tikai viņš zina to, ko nezina neviens, tikai viņš ir tas, kurš zina, ka zina, ka zina, ka zina magazina skeptiski skatoties acīs atzīmēja - šī mānija nav mainīta, tā parāda sevi kā skubidūjs un nes savu nešļavu ap vidukli apsietu kā vēdera somā būtu zobos sakosts cunami un mēs viņam arī to monētu iedevām, kurā bija zelta vārdiem ieslēgts tas, kas palicis aiz pasakas un tas ir tas pats nenopietnais, kurš ir visu mūsu tēvs, šis apoloģēts ir mūsos vēries ar tādām aprisēm, ka manas briekšu pogas vēl nenospiestās ogas es viņās kā kauliņos neveros, es tajās kā nospiests jāņods gavilēs sasvilpies tekalēju gar cara namiņu un laizu sev papēžus, jo man patīk sūdu smaka, kura nāk no dārziņiem, no šiem kapitulatoriem, kuri paši nezina, ko zin viņu zeķe, kā tādi mazi traktorīši, kuri paši nezina, kāpēc jākaplē zeme.