ods cauri stolichnaya glāzei saka dunduram - izpis mani, kā māki. dundurs saberzē plaukstas, uzsit pa krūšu bruņām un metas cīņā ar mūžīgajiem putekļiem. es tevi izpisīšu ar zobiem saplēsīšu, viņš sēc caur zobiem un degunu. mans deguns ir sifilisa iemiesojums, es pats esmu lielākais deģenerāts ērā. tevi, od, nepasargās pat divas sienas, kas mūs šķir, jo es apiešu līkumu un klāt būšu. ods sāk no bailēm trīcēt un drebināties. dundurs pienāk saudzīgi un ieslēdz apkuri, elektriskais siltums iezogas kaulos un sāk drātēt oda spārnus. ods sajūtas dzīvs un tricelīgi drebeļo. dundur, tu esi dievs, ods sīc un sāk kost katram nejaušam cilvēkam. cilvēks ir pikts un sit sev pa skaustu, jobanie odi, viņš saka, bet, kad savu uzbrukumu nolemj uzsākt dundurs, visas cilvēka biešu kaplēšanas mākslas nonāk strupceļā, jo rokas piepmpst no koduma kā divos izmēros palielinājušās. tām jāliek spirta kompreses un tas izēd miesā caurumus, ģeogrāfiskus veidojumus no google earth augstumiem dieviņš skatās un senajam latvietim uzsūtina lietavas. sanais latviešu zēns priecājas par dievišķo mitrumu un ņemas bāzt savu rāceni zemē, viņš sten un kunkst un beidz nabaga velnēnam uz sejas. tas piesarksts un dīdas savā adatu krēslā. šitādu bezkaunību viņš nebija redzējis kopš padzīšanas no paradīzes. viņš sāk būvēt katedrāles pēc sieviešu reproduktīvo orgānu shēmām un laiž pasaulē matriarhāta begemotiņus. tiem zobi ir kā lingas un tie dodas baroties no cilvēka sievietēm. tās kā spurdzīgas raganas metas gaisā un plivina baltos lindrakus, no apakšveļas tīrās miesas un hihina, jautrojas. laba tā roka, kas uzgulsts kur vajag, tā spriež pītagors un paņem normāli kulakā. kad es ar solžeņicinu sēdēju gulagā, uzsāk stāstu ods, mūs tur regulāri ņēma dupsī vilki no meža. mēs tēsām mazus durklīšus no bērza malkas, bet tie ne vienmēr mūs pasargāja no likstām, ko māte daba sagatavo saviem nerātniem bērniem. kad es uzrakstīju savu pirmo grāmatu, mans kolēģis ļimonovs ņujorkā masturbēja pāri balkona margām uz apmulsušo ņujorkiešu bālajām sejām, kas par skatu, kā tas notiek. es jau biju pilnas kabatas savācis ar odiem un dunduriem dzintarām ieķepušiem un nesu tos laist ugunī atdzimt. kāds mans vecs paziņa, klibs ods, man piekodina, tu tikai uzmanīgāk ar cēlmetāliem, tiem ir sava stihija un tie nemīl bravūrīgas runas. es iztukšoju savas kabatas un uzrakstu pastkarti Bretam un Klāra, lai šie brauc ciemos, pie manis galīgi sērdienīgi, lai arī saule spīd un priecē manu miesu, mans gars gūst baudu citur. tajās biezajās aploksnēs, kas, skatoties pret loga gaismu, nedod ārā nekādas satura detaļas, tajās es paslēpjos lielākās gara mocībās un trakuma uzliesmojumos. es izrotāju savu apģērbu ar avīžu izgriezumiem un laižos no jumta korēm kā hitleriskais vanags ar tērauda apmetni. šis neiederīgais atribūts nospiež manas plaušas un visas smēdes iekārtas nejaudādamas norūdīt tēraudu līdz pietiekamam līmenim, spiež mani pie zemes. tur dabūjušas man uzbrūk motorizētas ierīces ar ebrijiem pie stūres un īkšķiem mutē, karabīni azotē un šnabja pudeli anālā atverē. es atkorķēju lētu šampi un laistu savus tomātu dīkstus. es būšu tik bioloģisks, cik dievs man ļaus, un savus biedrus, savus līdzgaitniekus es izklaidēšu ar odu dziesmām, es dundurus sitīšu krustā un pelagejas tante man to palīdzēs realizēt tīri no loģistikas viedokļa. viņu vēlāk tiesās nirnbergā, bet tas jau būs daudzus gadus vēlāk, tāpēc ļaujiet šobrīd turpināt mūsu festiņu un izdalīt jums par brīvu dažus prezīšus, jo cunt power emancipācija ir ļāvusi sievietēm apjaust sava reproduktīvā orgāna manipulēšanas iespējas, tādējādi ar godu un cieņu visas klātesošās dāmas un godāti kungi rāpo zem krēsliem patumšā amfiteātrī un meklē afrodītes līķus, paparžu spridzināmos un kodes, kas to visu apkopos kā svētās stenogrāfistes, vienmēr jaunās žēlsirdīgās māsas. lai jaunums pārtop šajā garajā ieskrējienā, un lai mums ar tevi, od, nekad nepienāk tā diena, kad jātur mēle aiz sobiem un jākož svešās ciskās, kas ar branda mūri atdalītās nelietības dvakās ļaunumu sēs un nejaudās novākt ražu.