- Bret, tu esi cūka.
- es zinu
- ko mēs ar to darīsim?
- neko, es tevi turpināšu pist, bet tu klusēt.
Brets pienāca pie stūru, uz kura Klāra čurāja, un sāk skrāpēt sienas. viņam zem nagiem jau bija asinis un vecas avīzes. Brets iemeta aci jaunākajā laikrakstā, tas uzliesmoja ar acu āboliem un drukas kļūdām. - pidari, Brets nošņācās, nemāk īstu publicistiku, es jums parādīšu īstu publicistiku. viņš sarullēja laikrastu tūbā un iebāza Klārai starp kājām.
- man niez skausts, Bret, Klāra ieelsās, un Brets ņēmās kasīt ar laikraksta rulli Klārai pakausi. - nejau tur, Bret. Brets apmulsa. - kur, bļe, es neko nesaprotu, paskaidro man sīkāk. Klāra atrullēja karti un rādīja - šeit, esmu es, viņa iebakstīja ar pirkstu punktā. - jā, bļe, ģeometrija, es vienmēr esmu punkts, bet tu strīpa, tu vari vazāties visa kvartāla garumā, apmīzt visus stabus, bet man kā pediņam jāsēž uz adatas. - bļē, Bret, kā tu mani besī, saņem sevi rokā. es jau tev vienreiz teicu, nemainies ar adatām ar visādiem salašņām. rekur, es tev varu iedo savu adatu, ar to es taisīju lāzerepilāciju, paprasi manai māsai, viņa visu tev par to izstāstīs. - vai tu nebaidies, ka es izpisīšu tavu māsu? - nē, viņai viss tur ir aizaudzis un pat ar trejdeviņiem buldozeriem tur neviens nepiekļūs. - bet, vai tu nebaidies, ka es izpisīšu visas tavas, draudzenes, tavu māti, savu tēvu un prezidentu? - nu, Bret, tu dažreiz vari būt tik mīlīgs, kāpēc tagad tu spļauj sēklas uz zemes. - ē, es nezinu, esmu neaptēsts tēviņš, man niez nieres un nāk klepus, es labāk uzpīpēšu vēl vienu kāsi. negribi? tur klāt ir opijs. - zini, Bret, dažreiz man no tevis nāk vēmiens. atceries, kā mēs iepazināmies uz stūra, kad es mīzu laukā nogulsnes. kad man ir mēnešreizes, tev vienmēr ir talants uzrasties. Brets piesarka, viņš negribāj uzņemties atbildību. tā vietā, lai sasveicinātos ar Klāru, viņš bezpalīdzīgi noplātīja rokas un vērsa skatienu sāņus. - es esmu Brets, tev tas jāsaprot Sāra, tas ir, Klāra, eghm. - Sāra, tas ir, eghm Klāra kļuva nikna, viņa ārdījās un spārdīja mēbeles, izpakoja visas šļirces, izspridzināja visus pretsāpju līdzekļus no iepakojumiem, sāka sev pūst kaklā inhalatorus un visi astmas slimnieki nobālēja. kāds no viņiem vārgi iebilda, nahuj es iznācu uz šība balkona, ja man nekas netiek. ja es gribētu vērot pliku izrādi, es dotos uz operu, bet es šeit esmu ieradies, uzkāpis šos trīs stāvus, lai iegūtu preparātus, es vairs nevaru ilgāk gaidīt šajā sūdu bedrē, men ir vajadzīga reāla ķīmija, ja tā nenāks, es atdošu galus, un jūs saprotat, kādas sekas tas aiz sevis nesīs. dirsā tevi plēsīs, idiņ, tu vienkārši atlieksi galus un mēs tavas karotes pievāksim, lai varētu karsēt heroīnu līdz mūža beigām bez raižu. tas uz diabētiķi atstāja dziļu iespaidu, viņš nodevās literārai karjerai un beidza savas dienas raižu saēsts. kas attiecas uz Klāru, tu esi tāda resna cūka, domāja pie sevis kāds sestās klases skolnieks, ja tu man patrāpītos ceļā, es tev par skādi matemātikā dabūtu trīs divniekus pēc kārtas. nelīdzētu nedz mātes sarkšana, nedz tēva sirmošana, es būtu bez baiļu un tik cēls savā nicinājumā, ka visas manas oderes un vīles sviltu no kauna. es vienreiz jau biju uzradies šajā pasaulē, un tā mani neiespaidoja, es to atstāju ar pārgrieztu ģīmi un vaļā muti, kurā tad arī jūs kā pēdīgas mušas radāt savu patvērumu. ja es nebūtu uzsēdies uz analgētiķiem, jūs vēl tagad rāpotu četrāpus un lēkātu pakokiem kā nenobeigti roboti, vāji savā tehnoloģijā un apdirsušies no bailēm, skatoties vaigā Absolūtam. tas bija tajās dienās, kad es tevi vēl nebiju noraidījis kā savu dēlu, rūgti bilda Brec un iekoda savā augšdelmā. Klāra piesteidzās pie pusdienu galda un sarāja jauno cilvēku, nesāpini tēti, vai tad neredzi, ka viņam jau tā nelabi iet, viņš seksu nav dabūjis kopš lieldienām, bet ziemassvētkos es tev atsūkāšu, dēliņ, par to neraizējies. ja vien skanošais turpinās nākt kā līdz šim, mēs izvlksim šo ziemu un uz pavasari nopirksim jaunu kadilaku un tev jaunu ādas vesti. nekādas lietotās mantas šajā mājā vairs nespers savu kāju, un, ja es tev kabatās vēl kaut reizi atradīšu trankvilizatorus, es tos visus izlietošu vienā reizē. mammu, nesāpini mani tā, es tagad iešu pagulēt uz ielas, manā istabā mani biedē zirnekļi, turklāt dators jau kuro dienu neņem pretī elektrību, gribēs alu, lai uzlabotu kuņģa darbību, bet visas lielās meitenes viņam būs piečurājušas glāzi, tā es viņam stāstu vakaros, bet viņš skatās man garām. es nezinu, ko darīt, es tiešām esmu izmisumā. mani valiumi ir tikai tāds placebo, dakters vienmēr man seksuāli uzmācas un izjautā par tēvu, bet kolīdz es apsēžos skolas solā, tā pasniedzēja man met ar smagiem priekšmetiem. pēdējo reizi, kad tas notika, es neveikli izvairījos, un viņa nosita aiz manis sēdošo pilsētas mēra dēlu. tagad man draud cietumsods, un es nezinu, kā es tam tikšu pāri. es varētu iedomāties, ka kāds mani šantažē un iet ar viņu izrēķināties, bet savādāk es nerodu izeju savām dusmām, manas poras ir iekaisušas un acu zīles asaro, es esmu nelaimīgs radījums. - nu nāc pie manis, ar rūpēm teica Klāra - mēs kopīgi sacelsimies pret tavu tēvu un raidīsim viņu prom pirms laika. ar iegūtajiem laika un telpas resursiem.. ē, dēls, ko tu dari, tu gribi mani nodurt? - nē, mamm, es tev gribu ar šo lielo virtuves nazi apgriezt spalvas uz rokām, tās man rēgojas nelāgā gaismā, un domāju, visa cilvēce iegūtu, ja mēs šo dilemmu atrisinātu vienkāršā veidā.