gaisma piedzērās no mūsu vārdiem un gailis izdēja bisektrisi, lai to noknābātu kā neizdevušos bērnu, noslīcinātu rūdā un gaidītu labākus laikus, kad daugavas malā piestās krustnešu kari un daudzas kuģu ūkas būs vaļā, lai tajās ielīstu un dundegas ezeros naudas varētu arī nepietikt, bet kūkošanas mākslīgā elpināšana un daugavas vanagi kā nabagi kas krāj zobubirstes un gaida salnu uz skaldnes ar plikām kājām uz klints malas un klimst, kad snieg, kad kartupeļi sasaluši un kad no gaisa krīt sniegotas lavīnas nejau uzreiz, bet pamazām un dundegas vairogi visi apkalti spožiem krējuma ģērboņiem un liesmas neskar manu dvēseli, jo es esmu kājām gājēju liedags un drausmas ir kailākas kā līdz šim, jo nodevēju nēģeri un jūdaisma apoloģēti mūsdienas ir izkaluši balti milnas un diendusa neklausa manas aiziešanas iemeslu krājumu vāceles budapeštas amsterdamas un klozets ir tik mīlīgs, lai noticētu maniem ierakumu stāstiem ar pavērtu muti es uz to visu skatos, bet nevaru noticēt, jo zārka mala apputējusi un krokosi jau zied ar sprakšķi un diendusa izvēlējusies ne mani, bet godam nodzīvota laika sajūta nepieviļ pat kājgalī