gandrīz aizmirsu sarkanas zeķes, kas ar baldahīnu mani izseko pa pēdām, lai ar astes galu labi redzētu sačurātās vietas, bet attopos topogrāfiskā skudrupūznī muraveiņikā tā teikt un uzreiz redzu saldskābas avenes dažas metur kilometras tālāk un tas ir gaismas paradināšanas svētku iemiesojums, lai gan uzreiz to nevar atpazīt, bet es cenšos un guļavas pieglaužas tuvāk kā karikatūras mnēmoniskās māsas un domā, ko tagad darīt ar tik daudz naudas, lai visiem varētu iešķiebt pa rēbusam un galvas salikuši kopā gaiņā dumjas domas ar sejas papīriem apklātas un sevi īpaši nevērtēdamas, bet tad uzrodos es un dalmācieša valodā krauju pa ģimi tā, ka lauzkas pašķind un drumstalas saskrien mutē kā siekala karājos tālāk un gaidu, kas tagad notiks, kad visiem pietiks laimes karikatūras medūzas atpestīt un drumslās nevienādības dzimudzīve labi izskatās uz visiem plakātiem un dundegas māsa labas ainavas nekad nav atteikusi uzmērīt, bet godalgas dumjos vezumos nevar piemērīt savas pataloģiskās apenes un es sēcu pēc medus un maizes rieciena, lai aizbāztu kaut kā nebūt būt vai nebūt laikam iestājās rudens un tad atvasara ūdens kazarmas un kapliča ar vadiem kā patosu virs galvas tikai šļaukas