kā arī dažāda rakursa mājasdarbi, kas prasa ēst ar dažādu regularitāti, tāpēc tos nevar sadedzināt vienmērīgā apogejā, jo katra tā dzīvesstāsts ir to vērts, lai to pierakstītu un drukātu 95 gada avīzē, kas jau nodzeltējusi, bet kas atgādina par tiem gadiem kura cilvēka stāvokļa attiecīgā apzīmējums man nepatīk, tāpēc es glaužu garos vaibstus ar mantkārīgām izdzimuma tvertnēm un mazliet baidos no jaunās kārtības, jo ko tad tā mani padarīs par robotu un tad es sūkstīšos kā tāds bērnudārza audzēknis kura labie gari ir no manis atkarīgi un ko es redzu pa gabalu, lai gan divas trešdaļas mana svētītā laika ir uz palodzes izkrautas un kad es saņemšos tās dolbanās tabulas aizpildīt a to mani uz sibīriju aizpildīs kā tādu zaķi ar dzērvenēm un brūklenēm un daigas tantes gudrību prātulu, kuras gaišie redzes prožektori ir uz mata tā kā blaktis bet es to nevaru vēl tik dikti salabot, lai ar gūzmu viss jau būtu pilns un tad es atvados un atkal atrodos uz dzemdību nama grīdas ar bučām pret aizgājēju turkmenistānas prezidentu