gavēnis pienāca nemanīts un neviens nelikās ne zinis, es nemanot izdarīju piezīmes dienasgrāmatā un tas mani stiprināja turpmākajām gaitām, kas bija nedaudz aizsērējušas taifūna nelietošanas rezultātā, bet biju pilnībā gatavs to visu labot, tāpēc iegāju vannā un sāku mērcēt visas daļas, arī galvu un kad iznācis jutos mazliet grīļojamies, tad izdvesu vārgas skaņas un atkritu savā halātā, kas bija gatavots no veca krēsla un tāpēc derēja kā uzliets, lai izietu tālāk dzīvē mna vajajdzēja izžāvēt matus, bet to izdarīt nebija viegli, jo ārā lija lietus un es nebiju vēl ne reizi devies paelpot svaigu gaisu, tāpēc sarēžģītā situācija manī sariesa asaras un es grīļodamies atkritu gultā un teicu paldiesdievam, ka tā nav vanna, kurā esmu atkritis, jo nu varēju turpināt savu iecerēto bezierunu diedelēšanu un nomušīt iesākto dienu līdz galam un brīnīties, ka man vienmēr tas izdodas, man izdodas sasniegt dienas kā tuneļa galu un izzīst visas vēstis, ko tā nesusi, lai gan varbūt ne visas, jo dažas varbūt ir pārākā pakāpē un man nesasniedzamas, bet par to īpaši neskumst proletariāts, jo kas nestrādā, tas neēd, bet es neesmu izsalcis un kad esmu, tad eju pie radiniekiem, klauvēju pie kaimiņiem, slepkavoju draugus uz naudu un tad ak dieniņās ko es izdarīju katrs reiz slikti darīts darbs un ciestas sāpes rāda to ceļu, kas vēl atgriezīsies, kādrei izciestas lielas ciešanas ir tikai rādītājs, to pāriešana nav nekāds rādītš, tas nav nekas drošs, priecāšanās par sāpju izbeigšanos ir apsveicama un saprotama, bet ir pilnīgā oftopikā, jo sāpes iezīmēja to scenāriju kas ir iespējams un kas vēl noteikti atgriezīsies dzīves laikā varbūt citā apluā, bet tas nu reiz ir tā konsistence, ar kuru jāstrādā, lai otrkārtējā tās atnākšana nepaņemtu tevi uz muļķi, bet lai tu būtu vareni gatavs un cīnītos kā izriestas krūtis