kirkegors stāvēja lietū un plēsa savus rūsainos matus. tu esi tāds idiots, viņš kādam pārmeta. šis nekāds ne biedrs, ne sausiņš, es tevi atskaldīšu ar ledainu skatienu. tas normalizējās. iznāca vairāki purkšķi un kirkegors sāka dzert šampanieti lietū. viņš divām kājām rokām maku ielika sevi karstā vannā un izpūte dezinfekcijas gāzi. process varēja sākties. kirkegors atlocīja piedurkni, uzskrullēja ūsas un iedevās dziļāk tēlainībām. visiem bija piegriezies tik neatgriezenisks process, tamdēļ uz ietves parādījās lietus. tas būs lietus, kas te sāk līt, nodomāja kirkegors un sausi zari sarunājās bez skaņas. ha, es esmu tik ievērojams, ka mans traucēkļiem bagātās spalvas visas ir bezdieni. pagaidi, tu iztirzā manas aitu gumijas, tagad to varēs visu noplēst no tapetēm, bet rokas ir griezīgas skaņās un nepiedodamos altāros es izžauju veļu pret krēslu. haps, divs trušu būrim cilpas, diviem cilvēkiem vilna uz otru pusi, tas ir resnais rūdis, viņš rāda savas tuklās krūtis, tas būs vezums, es visu atminēšu, es to norausīšu un pakāršu kaklā, lai lietus ir mans vīrs un es būšu gejam sieva. kautrīgiem soļiem locās skumjas un no traumpunkta iznāk medmāsa. tai krokas uz lūpām un krūtis rokās un kaujas tik sirsnīgas kauleņu smaržas. es jau žūstu un krauklis man nes kodolīgas bisektrises. nododamais gabals un saulstaru rīts, es izziedu un tu atnāc mani paglaudīt.