lūdzu sekojiet manai korekcijai, es atstāju dažas pēdas. ar skropstām apgramstītas sienas, ar rokām aizliktas ciet acis. es eju kā pustumsā, lai gan zinu, ka aiz sienas spīd spoža saule. kas man liek domāt, kas nedomāt. kā izvēlēties pareizo, kā nokļūt nekur. tad dodos ar rokām pa priekšu kā stumtu ķerru. nejau burkāni vai kabači, vismazāk ķirbji un baklažāni. es dārznieks? kur nu. tad jau labāk uz tirgū pēc zivs. tai sile ir gatava, es jau glāstu sānu domās, zvīņa man pieskaras un tad atlec kā no magnētiskā lauka atlec kāds nesaprasts vardulēns. kad dīķis ir izsusis un kad es klausos isis, kad asv slepenā izmeklēšanas komisija man tur virs galvas divus šķērsus zibeņus, tad es noliecu to savu galvu. kas atliek. es noliecu un gremoju klusāk, gaidu labākus laikus. kgb. kad visam paredzēta tālvadības pults lielāka par gultu, kad to slēdzu režīmē, kad sāku vibrēt kā 7 rihtera balles, kad viss aizmiglojas, piegriežas, apnīk vai aizdarās pie deguna. kad es liekos gulēt, es turu hitleru pa gabalu, vai kā krūšu tēlu kā lācīti pie sāna. glaužu vaigu? nevajag man nomērdētas cūkas, nedz izkaltus mazus guliverus no cilvēka kaula. ak šīs šausmas, tās lepojas ar sevi, ar plašo lauku, ko piedzinušas pilnas ar savu netīro elpu. es iestājos par telpu, jo laiks jau strādā manā labā.