es norasoju, kā to mēdz darīt bērni no rīta tik agri, kad vēl saimniece nav iekūrusi uguni, kad siena vēl vēsa no nakts vidū atdzisušas krāsns. kā dūmi zina, kur iziet, kā mēs iztriecamies cauri braucošam stiklam. stumtam stiklam, kāds tam visam stāv aizmugurē vai no sāniem kā miesas maisiņa sargātājs. kāds dala  maizi un pieraksta to baznīcas grāmatā. es nepretojos, nedz lielos, es lielajos glabāju atmiņas, ne smadzenēs, ne kādā ārējā neizpētītā saprātā. es analītiķim baroju vecas zeķes, piepes uz mani nokareni skatās, es stiprinos, dzeru saberztas matērijas pulverī kā ūdenī izšķīdina tējas putekļus, tējas sēnes, halucinogēnās sēnes. tas mani atver tādam atvaram, ka makšķeraukla tik bieza nav izgudrota, lai mani noturētu virszemē, es grimstu lēnām pie pienenēm, kur pie potītēm, kur zirnekļi un visādi kāpuri gvelž sev pasauli, kur visumi krustojas un telefona zvani nešķērso dzirdi. ak, kaut es varētu vēl brīdi klusēt.