Vilis ieradās uz precībām ar divām djužinām. kādas pāris lietas kabatā vēl palika, bet pārsvarā visu izlika uz tīras telts, uz paplātes. ko domāji, kad ierodas ciemiņi ar pūkainām cepurēm, ar vairākiem ir jāapsveicinas. kad iedod roku un uzsmaida, kad noglāsta kailu plecu, nav jau vairs vasara. tad sāk birt asaras pa auksto grīdu, tās saliecas un aktivizējas kā dzīvsudrabs uz lavanda lapas. ko domāji, ienāk vēl pāris bērni un sāk dejot riņķa danci. rokās sadevušies, smejas, ko tik visu neizdomās. kad mati sāk nākt acīm priekšā, kad atglauzšanās nav piemērota, tad stikla vitrīnās lido un džinkst un alkoholiskais dzēriens cīnas par džinu pudelē, nē, tā turpināties nevar, mēs jūs visus atlaidīsim no darba. tad galvanizatori mūs sastorstēs un es vairs nejaudāšu to piedodināt pietiekami stipri. tad stiprāki nāks dzērieni par medicīnisko spirtu, kas sniegsies pāri debesīm, pāris simt procentu atzīmei. kā lai to panāk, kā lai pārsniedz gaismas ātrumu, kā lai iziet ārpus izplatījuma. to neiespējs tas, kuram kaulos ir cukurs, kur rodas, tur izdziest, tas viss ir par rubli. es dodos pie saviem ciemiņiem apsveicināties, jo šodien ir liela diena. šodien ciemos ir atnākuši bērni.