stopkadru stāsti
stopkadru stāsti
- Veca cibas spēle
- 31.12.25 02:52
Lai gads neizskatītos tik garlaicīgs, pievienošu arī grāmatas, kas šogad patika. Ilgi nevarēju izlemt, vai iekļaut tikai daiļliteratūru. Gribēju arī mūziku un vienā teikumā par dvēseles stāvokli vai noskaņu, bet laikam jau neiespējami rekonstruēt, jo neizbēgami pievienošu klāt tagadnes skatījumu. Šķiet, ka esmu atgriezusies pie vidusskolas stoicisma, lai gan nekāds seno romiešu kareivis neesmu, kas turot roku ugunī, nemainoties sejas izteiksmei teiktu: "Es neesmu vainīgs." Kaut gan reizēm darbs tāda vide bija. Tad nu arī šeit īsi un lakoniski, pat ja gribas pie dažām grāmatām izplūst paskaidrojumos un komentāros. Bet tad pazudīs struktūra.
Janvāris
Kādu vakaru grāmatnīcā manu uzmanību piesaistīja viena ģimene, pareizāk sakot, frāze: "Netici nevienam viņa vārdam!"
GRĀMATAS: Tīnas Hārneskas Ļaudis, kas sēj sniegā un Svena Kuzmina Brīvībene
Februāris
Kopš atguvu balsi, ir tik milzīgs prieks, ka pat svešiem cilvēkiem nav grūti piezvanīt, lai sarunātu lietas. (Sāku vadīt bibliotekārās stundas pirmsskolas iestādēm, bet ātri sapratu, ka šis nav mans ampluā). GRĀMATAS: Eimora Taulza Džentlmenis Maskavā, Dainas Tabūnas Lasis Stasis un Atlasijas okeāns, Johannas Šaibles Reiz bija un reiz būs
Marts
Grūtākais uzdevums šovakar bija saprotami paskaidrot septiņgadniekam vārda paradokss nozīmi.
GRĀMATAS: Olgas Tokarčukas Stum savu arklu pār mirušo kauliem, Žana Kloda Murlevā Okeāna bērns
Aprīlis
Pārlasu Bredberija Pieneņu vīnu.
GRĀMATA:Ieraksts izsaka visu.
Maijs
"Mani mīļākie priekšmeti skolā ir mūzika, latviešu valoda un datorika."
GRĀMATAS: Olli Jalonena Debesu lode un Mari Tēdes Ingmars un jūra
Jūnijs
Sintijas Sudmales dzejas krājumu nopirku kaut kad aprīlī, pirms debijas balvas piešķiršanas.
GRĀMATAS: Pirmo jau minēju. Jurgas Viles Kašalotu radio. Kiranas Milvudas Hārgreivas Leila un zilā lapsa. Nikolā Ozano Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums
Jūlijs
Jāizdomā kaut kādas tēmas, par kurām te rakstīt, citādi pēdējā laikā šķiet, ka gribētu cilvēkus ievilkt kaut kādā lasīšanas sektā.
GRĀMATAS: Elvīras Blomas Viņam patīk šie dzejoļi, Ineses Zanderes Stikla burtnīca, Paolo Konjeti Astoņi kalni
Augusts
Joprojām apbrīnoju prāta spēju radīt ilūzijas, mazo drošības saliņu, kur patverties un atpūsties no visa.
GRĀMATAS: Katarīnas fon Brēdovas Viss, kas nav saskatāms, Ilzes Jansones Pasaules troksnis
Septembris
Nedēļas sākumā maznozīmīga sīkuma dēļ bija izveidojies šķietami bezjēdzīgs konflikts, kas mani ļoti ievainoja, skumdināja un nomāca.
GRĀMATA: Sabīnes Zommerkampas Saules meklējumos
Oktobris
Cenšos atrast iemeslus, kas neļauj man apzināti pieņemt lēmumus.
GRĀMATA: Anetes Grīnbergas Spoks un mākoņu pilsēta
Novembris
"Katrai slēdzenei ir atslēga, katrai problēmai ir risinājums"
GRĀMATAS: Katrīnas Rudzītes Dažas piezīmes par ķermeni, Ļubas Jakimčukas Donbasa aprikozes, Mjūrielas Barberī Eža elegance
Decembris
Izrādās, ka Vācijās bibliotēkās (varbūt ne visās) cilvēki ir izdomājuši atjautīgu risinājumu grāmatu pārpilnībai un mūžīgajam vietas trūkumam plauktos.
GRĀMATAS: Viktorijes Hanišovas Smilšu kastes detektīvs. Rekonstrukcija, Zigmunda Skujiņa Ēnu aleja
Nav tā, ka man nepatika šis gads, taču šķita diezgan smagnējs un nogurdinošs.-
0 rakstair doma
- Mazie brīnumi
- 27.12.25 00:19
-
Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem pastaigājos pa nomaļu vietu. Ainava šķita neparastāka, ilgi to vēroju. Vēl nenojautu, ka sagaidīšu sniegu. Vispirms bija skaņa, tad sejā iesitās kaut kas slapjš, taču biezāks par lietus lāsēm. Izstiepu rokas, lai atkal gadu no gada pārliecinātos, cik sniega kristāli ir atšķirīgi cits no cita. Vislabāk snigšanu varēja vērot, skatoties uz laternas stabu.
Otrs brīnums bija tāds, ka pirms tulkojuma nodošanas iemigu. Parasti uzmanīgi pārlasu, jo vienmēr ir šaubas par kādu vārdu vai teikumu. Sapnī tulkošana turpinājās un galvā uzstājīgi skanēja viens vārds. Nepievērsu uzmanību, jo tādā stāvoklī daudz kas vēl ir nesaprotams. Tas turpināja skanēt galvā arī starp nomodu un sapni, bet arī tad vēl nopietni to neuztvēru. Taču intereses pēc paturēju prātā, lai vēlāk paspēlētos ar sapņu vārdiem. Īsti gan neticēju, ka tas derēs. Kad beidzot atvēru dokumentu, sapratu, ka nosapņotais vārds ir kā trūkstošais puzles gabaliņš, tik lieliski aizstāj iepriekš izvēlēto. Smadzenes tomēr ir kaut kas brīnumains.
-
Mūzika: FSOL - In solitude we are least alone
-
0 rakstair doma
- Kā stāvēt?
- 23.12.25 23:09
-
Es tā stāvu, es tā stāvu
Ziemassvētku vakarā,
Lai veldrītē nesakrita
Mans daiļais linu lauks.
-
Mūzika: Tom Odell - The end of suffering
-
5 rakstair doma
- Cerams, kaķis ir atradies
- 22.12.25 22:45
-
Kad tikko sāku strādāt bibliotēkā vienā grāmatā atradu sacerējumu par pazudušu kaķi. Tā kā tā nav no populārajām lasāmvielām, es būtu varējusi viegli atrast īpašnieku pēc izsnieguma vēstures, taču nez kāpēc to citu darbu jūklī aizmirsu. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad šo lapiņu pēc trim gadiem ieraudzīju atkal, turklāt kads uzmanīgs lasītājs lapiņu bija ar skoču pielīmējis grāmatas vāka iekšpusē. Iespējams, ka tas ir kļuvis par tādu kā paralēlo stāstu.
-
2 rakstair doma
- La tour de glace
- 20.12.25 01:00
-
Ceturtdienas vakarā pēc iznākšanas no kinozāles vēl ilgi bija sajūta, ka atrodos sapnim līdzīgajā filmā, pat ja tā bija nedaudz baisa. Taču vizuāli skaista un iespaidīga. Un vismaz bija kaut kāda izvēles brīvība atšķirībā no senākas Lusilas Hadžihalilovičas filmas Innocence. Pastaigā pa izgreznoto pilsētu šķita, ka gandrīz ikvienā rotājumā redzama vesela pasaule, pat neskaitāmas. Tikai varbūt ne tik cietsirdīgas un daudznozīmīgas. Tātad filmas vizualitāte uz mani bija iedarbojusies? Vai arī tas, ka sen nebiju bijusi kino? Hmm, tiešām pēdējo reizi kaut kad gada sākumā? Vai tā ir sakritība, ka šomēnes iemaldos stāstos, kur mazu meiteņu mammas izdara pašnāvību, un viņas jau no bērnības paliek pavisam vienas?
- Es dievinu Sniega karalieni. Zinu šo stāstu no galvas.
- Kas tev tajā patīk?
- Viss. Jo īpaši karaliene, es mīlu karalieni, jo viņa ir nemirstīga.
- Viņa ir ļoti vientuļa.
- Jā, bet karalienei ir sava valstība. Un tā viņai būs vienmēr.
- Bet vai ar to pietiek?
-
0 rakstair doma
- Noklausīta saruna
- 18.12.25 00:55
-
"Tas nav nekas slikts, bet man liekas, ka sava temperementa dēļ viņš nekad dzīvē nebūs tā pa īstam priecīgs, vismaz uz āru ne. Viņš ir tāds filozofisks, daudz domā un vēro, ļoti dziļi daudz ko pārdzīvo. Un uz daudz ko atskatās ar nostalģiju."
Forši, ja vecāki ko tādu pamana un ļauj bērnam būt tādam, kāds viņš, jo neviens cits jau no malas nevar kādu padarīt superlaimīgu. Man šķiet, ka tāds varētu būt arī mans aptuvenais raksturojums, tikai vajadzētu izņemt vārdu filozofisks. Lai gan nav tā, ka es vispār nedomātu.
-
Mūzika: Juris Simanovičs - Gaismas narkomāni
-
0 rakstair doma