Janvāris 6., 2005
| 21:51 ja pieņem, ka eksistē divi pretēji pasaules modeļi, un tu dzīvo vienā no tiem, un šie modeļi ir balstīti uz vienkāršu pretstatu principa (kā jau tas mēdz būt pretējiem modeļiem): Dievs ir/nav, brīva griba pastāv/nepastāv, pasaule ir reāla/iluzora, vai arī vienkāršāk: es esmu labs/slikts cilvēks, viņš/-a mani mīl/nemīl, es varu/nevaru sasniegt savus mērķus, un, ja tev būtu daudz pārliecinošu pierādījumu par labu pasaules modelim A, kamēr tu dzīvo un visu savu eksistenci balsti pasaules modelī B, ko tu darītu? vai tu pieņemtu kā patiesu pasaules modeli A (kurš ir pārliecinošāks, bet sagrauj tavu līdzšinējo dzīvi lauskās), vai arī izmisīgi mēģinātu pielāgot pasaules modeli B līdz tādai pakāpei, ka tas kaut cik iekļautu esošos pierādījumus, bet vairs nebūtu īpaši pārliecinošs?
baidos, ka es nodarbotos (nodarbojos) ar modeļa B pielāgošanu līdz bezjēdzībai. vismaz ciktāl runa ir par tām pamatidejām, kas ir manas šībrīža aktualitātes, pārējās, protams, var mainīt pēc patikšanas.
lai arī ir jau vēl trešā versija: apzināties, ka patiess ir modelis A (kuram ir vairāk pierādījumu), bet dzīvot atbilstoši modelim B (kas piešķir tavai eksistencei jēgu). dubultdoma, mokoša eksistence, bet toties saglabā ilūziju, ka esi patiess pret sevi. (ja nu tava pasaules modeļa pamatos ir doma, ka tu esi patiess pret sevi; bet varbūt reālāks un pierādāmāks ir modelis, kurā patiesums pret sevi nav iespējams?)
|
Comments:
šādu modeļu ir bezgalīgi daudz... ja skatīties pēc Tevis piedāvātā principa...
jā, bet mēs esam vienkārši cilvēki un pievēršam uzmanību būtiskajam, vai ne? t.i., ir tikai daži elementi tavā pasaules modelī, kas ir tik būtiski, ka nomainīt tos uz pretējo nozīmētu sagraut šo modeli līdz pamatiem.
manuprāt jau pieņemot jebkādu pasaules modeli, mēs to sagraujam līdz pamatiem...
ar to vien, ka pieņemam to par patiesu esam, jā. bet reāli mēs dzīvojam šajā iedomātajā, nepareizajā, bet sev atbilstošajā modelī.
no kā varētu secināt, ka pieņemot sevi tādu, kādi mēs esam, mēs sevi iznīcinām.
| From: | deep |
Date: | 6. Janvāris 2005 - 22:08 |
---|
| | | (Link) |
|
mjaa, gadaas arii taa, ka liidzshineejais modelis tiek sagrauc, un tad tev pret savu gribu jaaveido jauns..cits, jaunas fiichas ietveroshss. /me taga ar to nodarbinaata..
| From: | ieva |
Date: | 6. Janvāris 2005 - 22:39 |
---|
| | | (Link) |
|
lēnām pieņemtu modeli A (baidos, ka ar blīkšķi sajuktu prātā, bet, nez, vai viss tā uzreiz uz galvas krīt), ar prieku atmetot nu jau vairs nebūtisko no modeļa B
nē, tur jau tas joks, ka kļūdains ir nevis tas, kas ir "nebūtisks" modelī B, bet tas, kas tajā ir būtisks, tas, kas ir paša modeļa pamatā. tu nevari "lēnām pieņemt, ka Dievs neeksistē un atmest nebūtisko no Dieva eksistences", ja visa tava dzīve ir balstīta uz domu par to, ka Dievs eksistē. vismaz šī "lēnā un mierīgā" pāreja man liekas neiedomājama. t.i., ja tā ir apzināta, neapzināti jau tie modeļi mainās, maitas, pirms tu paspēj apjēgt, kas notiek.
| From: | ieva |
Date: | 6. Janvāris 2005 - 23:01 |
---|
| | | (Link) |
|
njā, patiešām. sākumā pāreja nav mierīga. bet - es taču nevaru būt pārliecināta par divām pretējām un būtiskām lietām. manuprāt, runa ir par to, ka jebkurai pārliecībai līdzi nāk šaubas. Tad, ja man pārliecinošāks škistu modelis A, tad es apzināti kautu nost savas šaubas. mēģinātu sevi apmuļķot, lai patīkamāk, vieglāk (nezinu) dzīvot - tā to var nosaukt, bet var arī teikt un sajust - ka tas modelis A ir patiesība. khe, abstrakta runāšana :)
nu, abstrakti tas ir tad, kad runājam par "abstraktiem modeļiem". tajā brīdī, kad tu, vislaik būdams pārliecināts, ka esi "labs cilvēks", saņem daudzus pārliecinošus pierādījumus tam, ka esi zemisks maita, tas nav ne abstrakti, ne patīkami, un izvēle starp "OK, es esmu maita, nošaut jūs visus!" un "es esmu laba, jūs visi esat stulbi idioti" nav tā patīkamākā.
// mana konkrētā izvēle, protams, ir par citu jautājumu, bet tas tā.
| From: | redeemer |
Date: | 7. Janvāris 2005 - 00:04 |
---|
| | labi ja kaut ko vispār sapratīsi no manis uzklabinātā. | (Link) |
|
dzīvot tā,lai pašam no tā būtu prieks, dzīvot tā,ali tu kādam spētu kaut ko dot, darīt to, kam būtu jēga pat ja izrādītos, ka nav nekādas jēgas. skatoties multenītes cilvēks saprot, ka tās ir bezjēdzīgas, bet kad ieskatās nedaudz dziļāk, atd sāc domāt savādāk, pavisam cita, naiva, iluzora un nepatiesa pasaulīte, bet tomēr. ja tavs pasaules modelis atbilst tam kas ir apmierinošs, tad ir baigi labi, bet ja nākās cīnīties par sev patīkamāko modlei, tad dari tā. varbūt patiesība ir tas ko mēs pieņemam, bet es pieņemu skaistumu un ko dziļāku par vienkāršību un prastumu. laigan prastums un vienkāršība dažreiz arī ir skaistas lietas... A, B, bet varbūt C, jeb varbūt bez varbūt un A,B,C...bez visa tā :)...dažkārt gribās, lai tā būtu, un es tam arī noticu, ka ir tā kā ir un nekā vairāk. bet ir tik daudz to lietu, ka sāc maldīties un apjukt it visā.
| From: | honeybee |
Date: | 7. Janvāris 2005 - 12:15 |
---|
| | Re: labi ja kaut ko vispār sapratīsi no manis uzklabinātā. | (Link) |
|
o, sapratu gan, ko tu gribēji teikt, paldies. droši vien tā arī jādara; šorīt uz pusminūti mēģināju atteikties no sava idiotiskā un (pēc citu attieksmes spriežot) aplamā pasaules modeļa vai vismaz pieļaut kādu dubultdomu, sajūta tāda, it kā kāds būtu iedūris dunci krūtīs un divreiz pagriezis. protams, ir iespēja, ka šis neticamais un tāpēc ļoti trauslais (bet - jā - ļoti skaistais) pasaules modelis kādreiz sašķīdīs, bet tas jau nav arguments par labu tam, lai es pati to ne no šā, ne no tā šķaidītu lauskās. |
|
|