|
[Oct. 28th, 2014|01:51 pm] |
priekšvēlēšanu laikā partijām ir gana daudz līdzekļu "uzrunāt" cilvēkus-tautu-vēlētājus, no reklāmām, plakātiem, radio džingliem un personalizētiem epastiem stāstīt par savu skaistās nākotnes vīziju un ko tieši viņi grasās darīt, lai to vestu šurp. Būtu jauki, ja arī cilvēkiem the parastajiem būtu tādi paši līdzekļi uzrunāt savus valstsvīrus un sievas. Piemēram, visu kvartālu līdz Saeimai noklāt ar plakātstendiņiem: "Hei, Vienotība, vai tu zini, ka šī bija tava pēdējā iespēja?" u.tml. Jo kaut kā gribētos darīt, piemēram, Vienotībai, zināmu, ka par viņiem var gadīties, ka balsoja nevis tāpēc, ka viņu politika būtu superīga, bet gan tāpēc, ka visi pārējie bija vēl lielāki sūdvarianti un šie vismaz bija bijuši pie valdīšanas un atkārtota ievēlēšana bija sava veida "stabilitāte". Lielākoties Dombrovska pelnīta. Bez Dombrovska Vienotība izskatās pēc tikpat liela sūdusūda kā visi pārējie. Līdz ar ko, ja kaut kas radikāli neaizies uz jēgpilno pusi, tad nākamajās vēlēšanās Vienotība var gatavoties iet pa Latvijas Ceļu. un ne jau piektās krievu kolonnas dēļ. |
|
|
Comments: |
esmu tādās pašās domās. un tiešām gribētos aiziet pie saeimas ar plakātiņu pastāvēt.
Ir delfu komentāri, feisbuki, tviteri un cibas. Tur arī uzrunājam.
mhm, viens otru. Nu, varbūt vēl tviteris, ja to nemenedžē kāda PR kompānija. Tiesa, kaķa lāsti debesīs nekāpj, viens ķērcējs tur neko visdrīzākais nenozīmē..
Un tev ir stingra pārliecība, ka Āboltiņa būtu šokā, trolejbusā kristu tante, ja kāds Vienotībai pateiktu, ka šitā nu gan nav smuki?
par āboltiņas reakciju man vienalga, vairāk interesētu pašam nebūt par tukšo vietu, attiecībā pret kuru āboltiņas u.tml. nodarbojas ar vēlmju domāšanu un pašapmānu. Tā teikt, vari mani nedzirdēt un neņemt vērā, bet vēlētos pateikt.
Visnotaļ šaubos. Pirms nākamajām vēlēšanām atskanēs mūžsenais sauklis 'Ja ne mēs, tad nāks fermeris Džons!", un elektorāts draudzīgi nobalsos par Vienotību u.c. gaišajiem spēkiem. Jo dievzem,ītē jābalso ir nevis par tiem, kas tur ko grasās/spēj uzlabot, bet gan par "savējiem" - tas ir izvēles pamatkritērijs.
Kāda ir atšķirība starp "savējiem" un tiem, kuri "grasās/spēj uzlabot" no vēlētāja subjekta pozīcijas?
Atšķirība ir rezultātā, uz ko viņš var cerēt. Gluži tāpat, ka ja sāp zobs, var izmantot stomatologa pakalpojumus, bet var vērsties pie kaimiņu Ješkas, kurš ir cīši lobs cilvāks un savējais. Tikai nezin kāpēc zobu sāpju gadījumā izvēlamies vērsties pie attiecīgajā jomā zinošāka, aber politikas valsts (un pašu) pārvaldes gadījumā aicinām balsot tikai "par savējiem".
Jāatzīst, ka šis princips lielā mērā darbojas arī darba tirgū (ja vien rekrutētājs pats nav reizē arī darba devējs), kur uz vakanci no pretendentiem biežāk izvēlēsies paziņu vai radinieku, nekā profesionāli atbilstošāku. Attiecīgi, darba tirgus dievzemītē šķietas tikpat efektīvs kā valsts/pašvaldību aparāts. | |