Nu labi...pēc ieraksta par Jāņu pušķi un spānijas kailgliemežiem, būtu tomēr jāsaņemas nākamajam ierakstam par Ziemsvētku lapu salātiem. Nopirku tos Cēsu tirgū un mirkli pirms plucināšanas atradu tajos dzīvu pelēko kailgliemezi. Ne visai lielu, bet tomēr. Tātad šogad esmu bijusi svētīta ar gliemežiem, daudz darba un lielu nogurumu. Visu naudu iztērēju virtuves, kas stāvēja izārdīta četrus gadus, remontā. Tā nu tagad stāv skaista, bet bez mēbelēm, jo tām naudiņas vairs nepietiek.
Janvārī - aizbraucu Prāgā uz DAMU, skatīties viņu maģistru studentu izrāžu skati un veidot kontaktus, jo tobrīd domāju, ka uzņemšos vadīt LKA maģistru programmu. Saorganizēju divus krutus pasniedzējus. Prāgā saņēmu ziņu, ka sarunātais filmas montāžas režisors tomēr grib būt tikai montāžas tehniķis un faktiski nekas nav izdarīts Putnu filmas labā. Attiecīgi skaidrs, ka filmas pabeigšana tomēr atkal ievilksies. Meklējam jaunu montāžas režisoru. Braucot atpakaļgaitā un paralēli runajot ar Mari, ieskrienu sētas vārtos un pamatīgi sabuhņīju mašīnu.

Februārī sāku lasīt lekciju kursu LKA. Man patiešām patīk darbs ar studentiem un, manuprāt, mums iet lieliski. Jūnijā atsauksmes pēc kursa ļoti labas. Bet tā kā kaut kad pavasarī tomēr atsakos no programmas vadītāja amata, tad arī mans lektores darbs vairs neturpinās.

Martā ar Mari aizbraucam brīnišķīgā Ņujorkas ceļojumā. Izbaudu katru minūti, lai gan Trampa nākšana pie varas, uz mirkli liek sašaubīties par to, vai vispār braukt. Dzīvojam pie G.L. un kopā ar viņu nokļūstam pilsētā, kura atklājas tikai vietējiem. Redzam brīnišķīgo LUNA LUNA izstādi, klīstam gar okeānu, aizejam uz Hamiltonu, ēdam austeres Centrālstacijas austeru bārā kopā ar personāžiem kā no Felīni filmām. Sāku darbu ar jauno montāžas režisori un šķiet, ka saprotamies. Pa vidu nobrūk labais celis un plecs. Tieku pie divām blokādēm un sākas mēnešiem garais un diezgan bezcerīgais veselības izmeklējumu ceļš. Iestājos Progresīvajos. Tieši Trampa dēļ.
Šķiet, ka martā arī notiek Lielais Kristaps. Kaudze ar labām nominācijām gan "Dzīves tango", gan "Brīnumskapja" filmām. Kas tā ari paliek par nominācijām. Daile, lai arī bija apstiprinājusi šaja sezonā pie viņiem taisīt Kurjeru izrādi, beigās tomēr atsaka. No vienas puses man par to žēl, bet no otras - jau sākumā bija skaidrs, ka mēs īsti nesaprotamies.
No gada sākuma mēģinu arī zoom režīmā producēt un vadīt radošo sagatavošanas procesu līdzdalības izrādei "Koku ēnā" Passage festivālā Dānijā. Iet ļoti sarežģīti, jo grūti izveidot uzticēšanās un sapratnes pilnas attiecības virtuālā vidē ar cilvēkiem, kuriem nav priekšstata par kopradīta darba procesu.

Aprīlis paiet mēģinot saprast montāžas procesa darba stilu un staigājot pa ārstiem. Beigās tomēr skaidrs, ka manas vīzijas nespēju skaidri nodot un process daudz ātrāk ies uz priekšu, ja sēdēšu blakus.

Maijs - montāža, dakteri, dažādu lekciju lasīšana, rakstu un pārrakstu eseju Homo Novus grāmatai. Uzrakstu arī garu rakstu par dokumentaritāti teātrī LKA izdevuma, kurš joprojām nav publicēts. Smieklīgākais notikums - "Netikumīgie", kurus DDT spēlē jau sesto gadu pēkšņi nokļūst Bez tabu, pateicoties kādas mammas vēstulei par to, vai bērniem drīkst kaut ko tādu rādīt.

Jūnijs - montāža, dakteri, Marei 9.klases beigšanas eksāmeni un izlaidums. Izcili! Ļoti slapji Jāņi Ruķeļkalnā, kurā grieze griež neatgriezdamās, lai gan mums tā arī nav izdevies viņu nofilmēt. Ceru pabeigt montāžu līdz Jāņiem, bet tas tā arī neizdodas. Nenormāls stress ar iesnigumiem Rīgas skolām. Iesniedzu kādās 12. Haha. Beigās Mari uzņem visur. Viņa izlemj par labu Lietišķajiem. Sākam plānot pārceļšanos uz Rīgu. M. nopērk dzīvoklīti Sarkandaugavā.

Jūlijs - veselība ļoti slikti. Pirmās divas nedēļas mēģinu vienkārši kaut kā izdzīvot un pabeigt montāžu līdz aizbraukšanai uz Dāniju. Montāžu it kā pabeidzu, iedzeram pat šampi tam par godu, bet tad parādu materiālu Celmiņam un viņš uzdod dažus jautājumus, kas totāli sajauc galvu. Aizbraucu uz Helsingoru ar apziņu, ka augustā montāža turpināsies. Dānijā viss iet labi. Esmu dabūjusi savas 2 nedēļas pie jūras. Un tas nekas, ka pilnas ar darbu. Katru rītu peldos ar skatu uz Hamleta pili. Un izrāde izdodas tieši tādā, kādu biju to iztēlojusies. Armands Krauze pa nakts melnumu pieraksta pilnu manu FB kontu un nosauc par zaļo komunisti. Tas mans jaunais brends.

Augustā atkal dakteri. Un iestājos LKA profesionālajā doktorantūrā. Tagad esmu zinātniskā asistente. Beidzot patiešām pielieku punktu montāžai. Nenormāls atvieglojums. Liepājā superīgs pirmais teātra festivāls. Ļoti izbaudu iespēju būt tur un satikt cilvēkus. Aizbraucu uz Ļubļanu un Varaždinu, kur beidzas Green Streets of EU projekts, kura ietavaros veidoju izrādi Dānijā. Kopumā esmu ļoti kritiski noskaņota, bet arī pateicīga par iespēju.

Septembris sākas ar Homo Novus skolas vadīšanu. Mums iet ļoti labi, lai arī brīžiem sarežģīti. Esmu priecīga par satiktajiem skolas dalībniekiem, sarunām, darbu, dauzīšanos un prieku, kuru piedzīvojam. Pēc HN skolas novadu vorkšopu Stāmerienē starptautsikai studentu grupai. Arī priecīgi. Paralēli filmas krāsošana un skaņa. Beidzot kaut kādas aprises slimības diagnozei.

Oktobris sākas ar slimnīcu, kurā paliek biki labāk, bet pēc tam nervu sabrukums. Raudu divas dienas no vietas. Uz preses seansu filma nav ne līdz galam nokrāsota, ne ar galīgo skaņu un es vienkārši nobrūku. Atsauksmes gan ļoti labas, bet tas nepalīdz savākties. Stāvu Rīgas centrā un reāli nesaprou, kur atrodos. Filmas pirmizrāde Rīga IFF konkursa programmā. Lepna un priecīga. Ļoti intesīva būšana medijos, bet tas baigi nepalīdz filmas izplatīšanā. Par to ļoti žēl. Sākas doktorantūras lekcijas, kas nozīmē trešdienas pavadīt sēžot auditorijā. Lekciju formāts, manuprāt, vispār neatbilst doktorantūrai. Bet nu...mēģinu ierakstīties.

Novembrī vairākas tikšanās ar skatītājiem. Cēsīs ļoti kaislīga diskusija ar mežiniekiem. Beidzot tieku pie apstirpinātas diagnozes - multiplā skleroze. Bet ārstēšanu vēl neuzsāk. Ceru uz mūsdienu medicīnas brīnumiem. Runā, ka diezgan veiksmigi iespējams apturēt procesu. Sāku darbu pie dažām jaunām idejām. Redzēs, kur tas aizvedīs. Rakstu skolas darbus. Bet kopumā jūtos pārgurusi un iztukšota.

Decembris - pēdējā "Netikumīgo" izrāde. Esmu pateicīga par to, ka bija iespēja šo darbu radīt un spēlēt tik ilgi. Un, ka iznāca grāmata un, ka mēs varējām daudziem tukstošiem jauniešu parādīt, ka dzeja un teātris "releito" ar viņu dzīvēm. Pa vidu visādi darbi un darbiņi, bet sajūta, ka slīdu sev no rokām, nepazūd. Kā tāds pelēkais kailgliemezis ziemas salātu lapās.
Šodien braucot no Valmieras, saule tieši acīs. Tik ļoti, ka neko citu redzēt nevar. Ceru nākamajā gadā būt priecīgāka.

iezīmīgs ar 2 pareiziem lēmumiem - "Balto Dāmu" un "lai deg, elles liesmās, visi tilti"
Sāksim ar pirmo
tas bija ap ceriņu ziedēšanas laiku, kad nu mums šovasar tas bija, viss ar klimatiskām nobīdēm taču, bet, vārdsakot, sirds asiņošana pēz Zaķīša bija nedaudz pierimusi un sāku pastiprināti sekot visādām patversmju lapām feisbūkā, bet viss tik sarežģīti, tik sarežģīti. Tobrīd vēl strādāju un jauno likumu pa suņu adopciju nu nekādi nevarēju izpildīt. NU, tur tagad prasa 4 vizītes pie noskatītā sunīša un, Rīgā pieejamajām tādi jokaini darba laiki, no desmitiem līdz trijiem, lai. Karočīt, kaut kas neizpildāms fiziski.

Reiz aktīvi iesaistījos Ķengaraga garāžās mītošā netveramā Džo epopejā, bet ne pagaidu auklēm patiku nevirtuāla es, ne suns, satikts jau patversmē, tomēr beidzot sagūstītais bija manējais pēc abpusēja ņuha.

Nulūk, bet vienā tādā jaukā dienā, ap to ceriņu ziedēšanas laiku, skatos klejo pa internetu palīgā sauciens,sak, tā un tā, saimniece nopietnos gados un gaida rindā uz pansionātu, radinieki sunīti uzņemt nevar, jo pašiem pilna māja, bet omes luteklis baismas izvēles priekšā, jo 11 gadu, tā un šitā.

Rakstu, domāju, grēks neapjautāties, otrā galā omes vedekla uzreiz līksmi pretim, katrā gadījumā, viss norisa tik zibenīgi, ka nākošā kadrā es jau spaidījos, līdz augšai pilnā, mikrorajona, busā ar procesā aizvien saņurckātāku un sašļukušāku ceriņu pušķi. Starp citu, kak šas pomņu, ka tai pušķī atradu laimīti un to arī, pēc visiem priekšrakstiem, apēdu.

Nulūk, un te jau es esmu, karsts pēc velna bija todien un tai sasvīdušā rokā tie cietušie ceriņi, izbirstu es kaut kādā Bolderājā, tur mani sagaida forša dāma ar sunīti. Nuko, metu visu pa zemi un pati metos iepazīties un sabučoties ar vienu tādu baltu, teiksim godīgi, kantaini nobarotu, baltu dāmsīti.

Tad virzamies caur daudzstāvenēm uz mitekli, tur posta aina, pie gultas kalta sirmmāmiņa, sunītim štābs zem tās, visi trīs dēli miruši un vīrs,palikusi tikai gādīga vedekla, un pirms pansionāta tikai viena bēda, ko darīt ar balto kunkuli.

Ēdām kēksu un likām vāzē ceriņus, vedekla savējā un pīpmane, ome sit plaukstas un saka, kāda laime, kāda laime, kāda šausmīga laime, aiz satraukumiem pat nedaudz apvēmās, bet vedekla gādīgi pielika glāzīti apakš, nu, vārdsakot, bučoju viņu uz pieres un teicu, ka viss būs labi.

Vispār, tā bija apskatīšanās vizīte, bet pēc kādām divām stundām jau sēdēju vedeklas izsauktā pet taksī ar suņa gultu, lāci, pilnu maisu paikām, ar varu kabatā iebāztu simtnieku un visu balto kunkuli, oriģinālvārdā - Šēru.

Nuja, un tā nu, iekšā manā dzīvē mēs abas bijām.

Iesākumā mūsu attiecības bija, kā simis pareizi izteicās -abpusēji viegli rezignētas. Iekšas arī pretojās, sak, Zaķīša vietu jums ne mū žam neaizņemt, gereontoloģisko mazulīt! Vārds arī mainījās te Ma Šerī, te - Pinkertons, jo baigā pēddzine. Nu, vārdsakot, iesākums tāds rēns. Sunīti gribēji, sunīti dabūji.

Bet nu, ilgs laiks nepagāja, kad sākām viena otru atklāt, suņa gultiņa un lācītis tika aizmirsti jau sākumā, bet tad palēnām atklājās, ka Šēra tā glāsmaini badās un mīļojās un tā tālāk un tā joprojām, vārdsakot šobrīd viņa guļ man ceļgalu ielokā, jo aizdzinu no spilveniem un kopumā maiguma pilns viss mums tagad, ķepa uz sirds, ļoti labs vārdu salikums, jā.

Par lielās mājas Balto Dāmu viņa kļuva, kad tikko kā iebraucām Ezerniekos. Izrādījās, nabags, nekad dzīvē nav bijusi laukos. Nulūk, tad nu viņa kādu nedēļu vai vairāk, lavījās čurāt kā ēna un momentā spruka atkal atpakaļ mājas sienu drošībā. Ieraugot ezeru, viņa vispār pieplaka pie zemes, visu spalvu gaisā.

Tagad jau riktīga pāķene, bet Baltā Dāma vai vienkārši Dāma pielipa. Nuja, tāda man tagad, sirdī un purnu maigi kakla ielokā ir.

A par otro punkti, paņēmu koferi un aizmukām abas no Rīgas, ar cerībām uz ilgu palikšanu un kādu biznesa ideju, kas pēkšņi iespers man beidzot pa pieri.

Tātad, lai viss nepaliktu,
starp citu, man ir klaviatūra, kas spīd visās varavīksnes krsāsās, ļoti atbilstoši, gan praidā ejot, pasist padusē, nu, un, atzīsim jau nu beidzot, nepaliekam jaunāki arī, pēc kāda gadiņa vajadzēs brilles, pagaidām es tikai atejā esmu bezspēcīga, jo nevaru vairs literatūru, uz gaisa atvaidzinātāja uzlipināto, u.c. sīkbutiņus, salasīt. Kā mēs līdz tam nonācām? Es nesaprotu. Nu, līdz vecumam, krunkām un vājredzības.

Tātad, lai viss nepaliktu tikai teorijā un zem segas pie muļķikiem, publicēju darbu sarakstu šodienai un apņemos, pie tik zīmīga datuma, arī tos izpildīt, daži psihologi saka, ka sarakstiņi esot veselīgi, un tātaT:

1. joga līdzi foršajai palmu meitenei, bet līdz 45tai minūtei, būsim reāli;
2. viesu atstātie, visi mājsaimniecībā iespējamie, trauki netīrie- nokopti;
3. viesistaba - visa atkal skaista, izsūkta un gatava prezidenta runai;
4. kaudze sagrieztu egļu zaru, rožu klāšanai, mammai to ir visās vietās;
5. ja ne ideāli, tad vismaz pieņemami, salodēt kopā vismaz 3 atsevišķas stikla detaļas;
6. te man jau pašai rokas nolaidās. Sanest šķūnī briketes, kas zem plēves.
7. sagriezt rOsolu... oi, nē, šito atstāsim mammai. Labi, vismaz palīdzēt.

Taka būtu! Dadzeru kafiju un eju pie punkta pirmā, savādāk būs kauns atzīties, viena lieta sev solīties, otra - aculieciniekiem.
Par briketēm gan jau tagad jūtu, ka nebūs šitas

haha, KONSERVzāle

Centrifūgai darbojoties, veļasmašīna vibrē vienkārši briesmīgi. Kāpēc tā un ko darīt? It kā ir līmeņota.

Šitas lipīgais muzikālais materiāls, savukārt, tādā man topā, ka iet pa riņķi dienām cauri:
https://www.youtube.com/watch?v=LY2L_xxp284


P.S. Atgādiniet, lūdzu, kā varēja te ievietot te bildes un kā bija ar to lj cut?
Danke

Jā, jā, rakstu, rakstu, jau,pa bišķim, rakstu par to ļohu un mandarīniem, fonā un zem actiņas,...

šorīt es tikai atnācu pateikt, ka das experiment ar ziemošanu laukos pagaidām ir kaifīgs.

Šobrīd fonā šņākuļo krāsniņa un pie muguras maigi piegūlusi Baltā Dāma (tas mans sunīts), vakar iekārtojām, pareizāk, atbrīvojām vietu, lai es varētu iekārtot darbistabu/darbnīcu savai potenciālajai "mazai sveču fabriciņai", redzēs vēl, kuda poņesjot - stiklā vai porcelānā, bet kaut kur ir jānesas, ibo, a ja nu kaut kas man tomēr šai dzīvē sanāk. Karočīt, liels, stabils darba galds pie loga, ar skatu apsnigušās eglēs, man ir.

Šodien braucu uz pakomātu pēc lodšķidruma, patinas un vara bantes, jo jāatjauno trenāža ar kvalitatīviem izejmateriāliem.

Kopumā, tā mājīgi lielā mājā sāk palikt, krāsoju durvis un pēčāk stenderes apzīmēju ar viskādām trafaretu puķītēm. Darba vēl daudz, bet ciemiņus pieņemts tagad, toč, var, vink vink.

Depresīvā ziņā, pilnīgi noteikti ir tūkstotkārt labāk kā Rīgā, socfobijas - sliktāk, nedodies tās bodes un cilvēkus bez narkozes.
Var jau būt, ka tomēr ceļas tas d vitamīns, kuru man gādīga družka no medicīnas sfēras atklāja 4.4, no minimālajiem 30it, esam. Tagad nu ecepšu ampulas jaudīgas iet iekšās regulārīgi, aptiekā ar prasīja vai negāžos no kājām ar šitādu analīzi.

Vārdsakot, esmu meža sanatorijā un kaifīgi staipos, konkrētā muzikālā materiāla pavadījumā: https://www.youtube.com/watch?v=rjdYViLgqJM
Ja atdzimt, tad tikai šeit.
Turiet īkšķus.
Bučas

kā latviski sauc Beaker people vai Bell Beaker culture?

ok, pēdējo atradu - zvaniņtrauku kultūra (LOL), bet kā sauc tos cilvēkus?

Brigitte Bardot

izaicinājums

vārds, kuru vairs ciest nevaru. vai tu palasi ko, vai paklausies, vai skaties. izaicinājums izaicinājuma galā. absolūts nevārds. kādreiz, kad es jaunāks biju, cilvēkiem bija problēmas, neērtības, sarežģītības u.t.t. tagad nekā cita nav. tikai izaicinājums, jebkurš pat sīkākais pirdiens ir izaicinājums.

..spied cik gribi, nebēdā,
tīra smaka katrā pirdienā..

nu ir reklāmas, kuras es nespēju adekvāti uztvert, jo nu...

vispār, kur Rīgā var nopirkt kūpinātu karpu?

sapnī griezu sev matus un liku tos mazā zārciņā

pirms pāris nedēļām ganos redzēju Selfu. staļļa saimnieces veco ķēvi. viņa nomira pagājšpavasar. viņa stāvēja pavisam netālu no vārtiem, atsevišķi no visiem pārējiem zirgiem, pagriezusi pret mani savu, ar nevienu citu nesajaucamo, lauko pieri un mūžsenās acis.

šovakar, braucot mājās, skaļi un šķībi auroju līdzi Mārtinam "It's a question of lust, it's a question of trust, It's a question of not letting what we've built up crumble to dust" un kādu brīdi dzirdēju, kā tikpat skaļi un šķībi, bet matēti, kopā ar mani auro kāda vīrieša balss. Volvo dēmons droši vien.

hazard reported ahead. hazard reported ahead. hazard reported ahead. hazard reported ahead. hazard reported ahead.
kaut kas ļoti pūkains un brūns un ļoti notriekts. diezgan liels. paldies veizam par brīdinājumu. piebremzēju un paspēju palaist pār lielceļu tādu pašu pūkainu un brūnganu. un ļoti dzīvu. bet vienu. "Usūrijas jenotsuns veido monogāmus pārus uz mūžu".

pabraucu garām Smiltenes aplim. lai varētu pa tukšu un taisnu šoseju, bez radariem, pārsniedzot ātrumu, aurot līdzi Mārtinam un Deivam. aurojām līdz Grundzālei. tur apgriezos, atkal uzņēmu ātrumu, parādījās paziņojums "dzinējam samazināta veiktspēja", motoram zuda jauda, sāka raustīties gaismas, panelī uzmirgoja visādas lampiņas un īsi pirms apstājos malā - nobloķējās arī stūre. kopā ar Deivu auroju "will I always be here??????????". vairākas reizes griezu aizdedzi, bet motors izdvesa lapsas smiekliem līdzīgas skaņas un neleca.

pieleca. pa tukšu un taisnu šoseju, bez radariem, pārsniedzot ātrumu, auroju līdzi Deivam "I rush for you, I rush for you, I rush for you" un braucu mājās.

nebraucu mājās. man nav kur steigties. braucu uz Niedrāju. stirnu dibeni ceļmalā spīd kā Marsa mēneši - Foboss un Deimoss. mežā neganta vētra. viss šalc un čīkst un vaid un gārdz. mākoņi - kā labradoru armijas saplosīta spilvenu krava un trīsuļojošas zvaigznītes, kā lauskas no burkas, kuru vakar nesašķaidīju.

papsītis mēģināja iemācīt zoli. neko nesapratu. paliku jaņos. tā to sauc?

paliku jaņos. hazard reported ahead. Will I always be here? Will you let the morning come soon? 112112112

vai sāpinot kādu citu Tavas sāpes paliek mazākas? vai Tavas sāpes paliek mazākas, ja Tu ienīsti manas auzu pārslas?

pārdzēros kafiju. veselas piecas šodien. triceklis, receklis, galerts.

hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead.
ahead. ahead. ahead. behead.
Will I always be here?

The Tower.

tumsā bez eglītes

emociju pohas

Šlesers ir harizmas caurums

vēl nav Ziemassvētki, bet ir notikuši jau tik daudz labi brīnumi

Vai ir lokāls veids kā iesūdzēt Latvijas valsti tiesā par to, ka tā administratīvi cenzē internetu, neļaujot piekļūt arbitrāri izvēlētām lapām vai domēniem? Sen nav pārlasīta Satversme, bet esmu diezgan drošs, ka tiesības uz cenzūru laicīgajiem vietvalžiem tā nepiešķir, bet mēs jau zinām kādi nodevēji un svešu varu kalpi ir Sartversmes tiesas tiesneši, kuri spriež tā kā īslaicīgā politiskā vara pasūta. Vairāk interesē kaut kādi civiltiesiski loophouli. Laik, es nevaru izmantot savu lapu, vai akkauntu, kas ir situēts cenzētā vietā un jūs man nelikumīgi nodarījāt zaudējumus.

Dabiski, es tam visam varu piekļūt caur tor, proxy vai vpn, bet kāpēc man būtu jāpielieto papildus apkārtceļi, lai izbaudītu tās tiesības, kuras man jau ir. Šajā gadījumā ierēdņi vienkārš rīkojas kā noziedznieki, liedzot man darīt to, kas man, kā pilsonim jau piešķirts pēc pamatlikuma.

Rakstu tekstu, kurā ir minēti influenceri. Skatos uz piedāvātajiem dažāda neveikluma līmeņa latviskojumiem (ietekmētājs, sliecinātājs) -- nu nav, nav. Lai kāda ir vārda burtiskā nozīme angļu valodā, nevaru atbalstīt ideju, ka ietekme vai spēja panākt, ka kāds nosliecas par labu kaut kam, ir viņu esence -- tas, kas šos sociālajos medijos aktīvos "reklāmstabus" atšķir no jebkā cita. Bet vienlaikus kaut kādā līmenī jūtos kā tāds kā valodas nodevējs, kas gatavs akceptēt anglicismu kā ērtāko risinājumu tā vietā, lai piedāvātu jēdzīgu apzīmējumu latviešu valodā.

Savukārt no otras puses -- mums ir veselas nozares, kur oficiālie termini ir tieši tikpat primitīvi pārcelti no kādas citas valodas, un valodniekiem tas acīmredzot ir šķitis ok.