uz mana datora ekrāna ir parādījies melns akls apaļš laukums. es nekad neesmu bijusi pārāk rūpīga pret savām elektroierīcēm. es neesmu arī vardarbīga pret savām elektroierīcēm. es uzskatu, ka arī tām ir tiesības ieplīst un tikt materiālās pasaules ievainotām. katra jaunā trauma mana datora karkasā padara viņu man mīļāku. ja lādētāja vads izkustās, dators izslēdzas. mani tas netraucē. es iemācos būt uzmanīga. es iemācos nepieķerties atvērtiem failiem, kas vienā mirklī izdziest līdz ar monitora gaismu. es negribu perfektu ierīci, es nevēlos justies nepilnvērtīga ierīces priekšā. manai skaņu iekārtai trūkst labā tumbiņa, manu telefonu var lādēt tikai uz muguras, ne caur vada caurumu. reizēm laukā gaisma ir pārāk spoža un manas smadzenes sāk raidīt savādus signālus ķermenī, padarot mani nespējīgu iziet no istabas. reizēm mani pārņem savāds troksnis, reizēm mans ķermenis iekaist, deg, sūrst, uzpamst. Ja guļu trīsdesmit minūtes mazāk, kā vajadzētu, visu nākamo dienu zaudēju īstermiņa atmiņu. Es izjūtu tuvību ar savām ielūzušajām ierīcēm. Es nekad neesmu pirkusi telefonu. Visi mani telefoni ir dāvanas no cilvēkiem, kuri tikuši pie jauna telefona. Šie cilvēki ir mīļi un pasaule viņiem atmaksās viņu dāsno sirdi. Es negribu pirkt jaunu telefonu. Ar manējo viss ir kārtībā. Ar to var zvanīt, fotografēt, filmēt, tajā var lasīt, var rakstīt vēstules.