No otras puses, vai nav brīnumaini, ka aiz mūsu ego robežām eksistē kāda cita neatkarīga realitāte, kuru nekad pilnībā nesapratīsim? Varbūt tieši šī nošķirtība dod mierinājumu, ka neesam šeit vieni, jo eksistē kaut kas pilnīgi cits, ko reizēm ir grūti saprast. Bet es nezinu, vai šādas domas kaut kā palīdz.

Tas ir mazliet mierinaajums jaa, taam uzbliidushajam ego sapeem, kas ir kaa nejauka apseestiiba
.

Nezinu, vai ilgas pēc sapratnes ir apsēstība. Man liekas cilvēcīgi, pat ja sāpīgi. Varbūt pilnībā nevarēšu iejusties tajā, ko saki, jo arī esmu sveša esība ar citu redzējumu, bet kaut kas nedaudz pārklājas, jo bieži esmu domājusi ko līdzīgu, kā tavos divos pēdējos ierakstos. Ja pārmaiņas pēc mēģinu saprast citus cilvēkus, tad arī līdzīga sajūta, ka apzinies robežas un prāts met atpakaļ sevi pašu, līdzīgi kā Solaris okeāns, kad centies saprast ko lielāku par sevi, bet pretī saņem kaut kādas pagātnes traumas vai vainas sajūtu. Bet tā joprojām ticu, ka nedzīvojam solipsismā, tikai 100℅ nav iespējams saprast citus.