Nezinu, vai ilgas pēc sapratnes ir apsēstība. Man liekas cilvēcīgi, pat ja sāpīgi. Varbūt pilnībā nevarēšu iejusties tajā, ko saki, jo arī esmu sveša esība ar citu redzējumu, bet kaut kas nedaudz pārklājas, jo bieži esmu domājusi ko līdzīgu, kā tavos divos pēdējos ierakstos. Ja pārmaiņas pēc mēģinu saprast citus cilvēkus, tad arī līdzīga sajūta, ka apzinies robežas un prāts met atpakaļ sevi pašu, līdzīgi kā Solaris okeāns, kad centies saprast ko lielāku par sevi, bet pretī saņem kaut kādas pagātnes traumas vai vainas sajūtu. Bet tā joprojām ticu, ka nedzīvojam solipsismā, tikai 100℅ nav iespējams saprast citus.