Previous | Mem | Next
 

fedrs
26 Jūnijs 2008 @ 14:51
 
Negribu, ka mani aprok, kad nomiršu. Visi tie tārpi, zirnekļi, noslēgta telpa, sasmacis gaiss. Vē! Labāk lai sadedzina un pelnus izkaisa jūrā. Vai, ja kurināmais būs kļuvis vēl dārgāks, lai iemet Daugavā no tilta. Kaut kur pa vidu, kur straume stiprāka.
 
4 raksta | ir doma
 
( Post a new comment )
[info]krii on 26. Jūnijs 2008 - 14:57
Es varētu sakalst un mumificēties tuksneša smiltīs - man tā vienreiz gribējās. Un tad pēc kādiem n gadsimtiem sagādāt priecīgu pārsteigumu arheologiem un iet strādāt kādā muzejā, vitrīnā.
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
[info]fedrs on 26. Jūnijs 2008 - 15:14
Vai vēl labāk paslēpties skapī un sakalst tur, lai kāds arhivārs atrod. Pēcāk avīzes varētu rakstīt: "Arhīvā atrasts neapgāžama liecība..."
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
[info]krii on 26. Jūnijs 2008 - 15:18
Skapī var arī nesakalst, bet vienkārši sākt neganti smirdēt.:(
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)
[info]auksts_entelekt on 26. Jūnijs 2008 - 15:17
ja nopietni, tad pat draugiem esmu izstāstījusi, ka gribu, lai mani kremē (ja nolieku karotīti līdz gadiem 40, tad var arī atdot anatomikumam, lai studenti trenējās preperēt). Viņi pat zin, kādai dziesmai jāskan fonā, kad pelni ies pa gaisu.Negribu, lai kādam ir par pienākumu kopt manu kapu, un mainīt puķes.
Palikšu gaišās atmiņās, ne zemē:)
(Atbildēt) (Link)