Pastaigāju mazliet dienas vidu pa pilsētu un pirmoreiz 9 gadu laikā aizdomājos par atvaļinājumu. Varbūt pat vēl  ilgākā laika periodā, jo toreiz nebija variantu. Redakciju slēdza un visus izsūtīja uz Itāliju. Nebūtu slikti kaut kur nosēsties, izstiep kājas un pilnu krūti vērot dzīvi. Nevis uz pāris stundām izsprukt paslaistīties, bet tā permanenti. No rīta kā piecelies tā līdz pašam vakaram. Varbūt pāris reizes pa dienu atrauties no šīs nodarbes, lai aizietu pačurāt. Un nekādus tēti nopērc man šito, vai aizbrauksim tur. Un nekādu satraukumu, vai kādam kompānijā ar tevi ir interesanti un pa ceļam. Tikai pats, un vēl pasaule apkārt, gar kuru nav nekādas daļas.