Pieturā pie staba pienāca puišelis. Metrs divdesmit +/-. Sākumā kaut ko purpināja zem deguna, pēc tam jau skaidri saklausāmi sauca: "Pizģec! Pizģec!.." Un tad vēl sāka sist pa autobusu kustības sarakstu.To, kas pašā apakšā, jo augšējo nemaz nevarētu aizsniegt. Ar tādu pamatīgu atvēzienu, bet pavisam nesteidzīgām kustībām kā palēlinātā filmā. Turpat līdzās stāvošais sievišķis ar puķu pušķi rokā, pirms mēnešas es teiktu skolotāja, bet tagad... nemaz nezinu... līgavas māte, droši vien. Bažīgi atskatījās uz puiku un, drošs paliek nedrošs atnāca un nostājās aiz manis. Bet knēvelis [pa to laiku bija apdauzījis dūri un, to berzēdams, līkuločiem devās prom.