un vispār ezic sāp actiņas kā uz slimību.
ezic nezin kas viņu tagad mīļos, nesīs tējiņas, zefīra groziņus ar rozā pildījumu, dāvinas ezīšus un delfīnus, bučos, kutinās punci un bužinās matus, nāks ātri mājās, pacietīs čīkstēšanu, ka slikti un te grib ēst un te negrib....
tas reiz bija skaisti, bet beigās man vajadzēja viņam gadiem to darīt. labprāt darītu to vēl, bet......