nu ekselenti. cafesdienas superīgas. nu vienkārši superīgas. gliemeži daži piedzirdīti ar alu. izdejots un izsmiets. Daugavā izbradāts, nosauļojusies un vispār ezic ir smaidīgs un apmierināts ar dzīvi. un kā vēl ;) un mēmess tik pārsteidzoši ātri ausa. kā ugunsliesma un tad tik ātri cēlās debesīs. ezic aiz priekiem un no skaistuma gandrīz pārplīsa.
tad brauciens pie mammas uz dz.d. ārprāts! 40 viesi! un es vēl. un daži pat no priekiem apraudājās, kad mani ieraudzīja. un mīļoja. mīļoja. brālīts teica, ka par citiem tā neviens nepriecājās, pat par viņu nē ;) izskrējos, izpeldējos piemājas dīķī. neviens neticēja ka es to izdarīšu un teica, ka es traka. bet es tik smējos, ka mežos skanēja vien. bērnus mīļoju un viņi mani arī. visi jau smējās, ka es kā pīļumāte. eju un man rinda pakaļ velkās. un visi viens otru pietur un vaktē lai nepazūd. rokās saķērušies un mēs smējāmies un skrējām un ēdām zemenes un spēlējām bumbu un "braucām" ar traktoru un es stāvēju priekšā un ar zīmēm rādīju ceļu un bērniem bija lieli prieki. un "puikadivigadi" - mazais Rihardiņš mani pārsteidza - pa divām nedēļām viņš iemācījās manu vārdu pateikt visā garunā, ne tikai Ine. un dejoju es ar krusttēvu un negribēja viņš mani laist vaļā un mēs dejojām un viņš mani sauca par meitiņu un mīļoja un raudāja. un atkal es redzēju viņa acīs skumjas pēc sava brāļa, mana tēta. un tad mamma kā senos laikos paņēma akordeonu un spēlēja un dziedāja. un visi dziedāja un visi smējās un smējās. un es skrēju pa pagalmu un dārziem kā traks ezis un māju mēnesim un mežiem. ar brāli gulējām armijas teltī. vecajā. vēl manas bērnības. un bija labi un silti. silti gan miesai, gan sirsniņai. tas, kurš izlasīs šo penteri līdz galam būs pilnīgi traks. šā visa vietā es varēju vienkārši pateikt, ka esmu laimīga un viss. viss kūsā un līst pāri malām. un visu prieku jau nevar izstāstīt. tikai daļu. jāatstāj sēklai, kā maizei, lai ir ieraugam skaists un dzidrs prieka kristāls krūtīs.