Sūrreālisms - Restorāns "Sēnīte" un Vangažu objekti 2009. gada 29. augustā

Ir bez piecpadsmit seši - ceļos uz velobraucienu ar kolēģiem - atļāvos pirmo reizi ar viņiem labi pavadīt laiku pa šiem ~2 gadiem. Aha, esmu slikts. Apmēram astoņos esmu pie Juglas centra un tur tiekamies ar vienu kolēģi un braucam ar velo uz Rāmkalniem. Taču tas ir pavisam cits stāsts - tagad par UE! Varu minēt vien to, ka sanāca laba laika pavadīšana gan velobraukāšanā, gan (it īpaši) bradāšanā - sanāca ekstrēmākais bradājums līdz šim, šķiet.

_____________________________________

RESTORĀNS „SĒNĪTE”
_____________________________________

Kaut kā, braukājot objektam garām daudz reižu pagājušajā atvaļinājumā, nebiju piefiksējis, ka komplekss ir pamests. Nezinu kāda idiotisma dēļ, taču tāds nu ir fakts. Bet piefiksēju šoreiz - tur viņš ir: glorificētais atklājums, leģendārais restorāns, kurš pēc tam tiks iekarots kā UE objekts. Pašlaik izdarīju vien trīs lietas:
1) radīju caurumu un nodomāju: ko kolēģis par to padomāja? Jurists nesankcionēti grib iekļūt iekšā objektā? Lai nu kā – ceļš iekļūšanai bija vaļā un tas tiks izmantots pēc kolēģvelo pasākuma. Radīto caurumu piesedzu no liekām un, iespējams, objektam bīstamu indivīdu acīm;
2) pārsitu aizmugurējo riepu ritenim. Protams, ka rezerves kamera un pumpis līdzi nav. Ģēnijs;
3) fotografēju objekta fasādi un tā apkārtni.

Labi, ka pārējie kolēģi brauca ar mašīnu - sarunājām, ka piebrauks lāga cilvēks un līdzēs - tā arī bija. Salīmējām kameru un tad varēja uz 50 maukt pa kalniņu lejā, lai [degpunktā]brutāli[/degpunktā] pārtrauktu braukšanu stāvlaukumā, vienā vietā eleganti nogludinot protektoru. Nedaudz iepirkāmies, uzdzēru kafiju (mja) un apēdu maizītes, un devāmies ceļā. Viens no maršruta mērķiem, kas iezīmēts kartē: "Padomju bunkurs". Pēc labas maldīšanās pa ceļiem un neceļiem (nav norāžu) bijām pie tā klāt un secināju: tas nav padomju bunkurs vai arī ir kāds ekstrēmi agrīns šo teikums, radīts pirms Aukstā kara - ne tur hermētiskas durvis, ne tur autonoma gaisa apgāde, ne tur tualete un vispār - bunkurs ar divām telpām un krāsniņu tajās (!). Un taurenis mēģināja mani biedēt - nezināju, ka šie tā māk. Izgājām ārā un nolēmām turpat uzkost. Un burtiski sanāca pikniks ceļa malā - ne tikai vietas, bet arī līdzīgās būtības dēļ - pikniks ceļa malā, pie bunkura. Pēc piknika devāmies atpakaļceļā gar gudrona dīķi un Velna alu, un tad jau drīz visi bija mašīnā, bet es - viens un gatavs iekarot „atkorķēto”. Nedaudz uzēdu, padzēru kafiju un devos ceļā. Noņēmu iekļūšanas cauruma masku, iecēlu iekšā velo un tad arī pats pazudu iekšā. Vien savā steigā aizmirsu atkal uzlikt masku, ehh.

Nevarēju vien nopriecāties par šo bagātīguma atmosfēru, kas tur valdīja - tumši koka toņi, spoguļi un unikāla dizaina gaismas ķermeņi - daudz kas tur izstaroja lepnumu par šo padomju restorānu. To neizskaidrojamo lepnumu par to, ka paaudzei iepriekš bija šāds überrestorāns ar lieliskiem ēdieniem un unikālu arhitektūru, interjeru. Priecājās arī mans fotoaparāts. Pieslēdzu velo pie kāpņu vārtiem un pats gāju uz tualeti - kafija bija dzerta. Tualete tiešām ir bijusi laba un tagad tai piemīt arī Silent Hill kvalitātes. Labi, ka objektos gandrīz vienmēr var atrast papīru. Pēc sakrālās atvieglošanās, uzsāku bradājumu tik lieliskajā objektā - tur suvenīru veikals, tur koka paneļi pie sienas, tur parkets zem kājām, tur unikāli gaismas avoti, iebūvēti sienās, tur arī griesti no koka! Viss no koka, kas veido lielisko atmosfēru, kuru papildina koksnes materiāltehniskais stāvoklis - viss jūk un brūk, dažās vietās saliktas plastmasas tvertnes ūdens pilienu ķeršanai, viss smaržo pēc mitruma un pelējuma. Ak, šīs pagraba telpas - tik skaistas. Ar visām savām letēm un bāriem. Kādā bāra galā pie sienas bija nedzīvi gaismas ķermeņi – izdomāja tos aptaustīt un - va vellos – saņēmu elektrisko triecienu no lampas korpusa. Tātad, vecīt, piezīmē – objektā ir elektrība un ja redzi kādu sensoru, zini, ka tas, iespējams, ir aktīvs. Piefiksē arī to, ka nāksies ierobežot podziņu spaidīšanas refleksu pavisam, pavisam.
Jā, lejā bijis bārs ar visu skatuvi kādā mazākā telpā. Taisni vai gribējās atcerēties to, kā es te biju objekta darbības laikā. Taču nevarēju - biju pārāk jauns un droši vien, ka ne bārā. Vien zinu to, ka esmu šeit bijis, taču diemžēl neatminos neko ne tuvu tam līmenim, lai prātā būvētu bildītes un salīdzinātu tās. Ehh, nu nekas - parādīšu bildes radiniekiem un likšu viņiem runāt par labām tēmām, hehe. Varbūt tur sanāk "pirms un pēc" retrospekcija ne tikai bilžu, bet arī stāsta formātā?
Turpinu bradātāju un gūstu ekskluzīvu pieeju daļai no personāla telpām – trauku mazgāšanas telpa, noliktava, saldētava… Sajūtos kā nelūgts viesis ne tikai tamdēļ, ka tur zīmīte „nepiederošiem ieeja aizliegta”, bet arī tamdēļ, ka beigu galā esmu šeit viens – piķa tumšā pagrabā, sargātā objektā. Apstākļi, protams, ir lieliski, lai mans prāts zīmētu tīkami drūmas ainas ap katru dzirdēto skaņu – sevišķi ap tām, kuras radās, visticamāk, no ūdens lāsēm uz parketa, - skaņa, kura atgādināja soļus un lika man sastingt vairākas reizes, tumsā. Taču viena šo skaņu sērija bija kas vairāk par māņiem – dzirdēju izteiktas soļu skaņas un sarunas!

Slēptuve - 16:45 - 17:46
Pēc kādas stundas solo bradāšanas pa pagrabiem, izdzirdēju skaņas - nospriedu, ka pa augšu kāds staigā - beigu galā esmu pagrabā un visapkārt ir baisi tumšs. Skaņas neatkāpjas. Un kļūst pavisam nelāgi - dzirdu runāšanu. Labi, ka biju pietiekami prātīgs un savu velo biju ievietojis dziļāk objektā – prom no ieejas telpas. Taču veselīgas paranojas dēļ, biju pieslēdzis to pie kāpņu vārtiem. Stikliem zem kājām plīstot, devos skaņas virzienā ar domu: skuju jūs manu riteni dabūsiet! Ar roku sameklēju piparu gāzi un dodos dziļāk līdz saprotu - neviens manu velo nevēlas - vēlas mani iesprostot objektā! Par laimi - tas mani satrauc vismazāk, jo galvenais tagad ir aizvākt nolādēto velosipēdu no nākamās telpas, kuru no remontstrādniekiem/sargiem šķir tikai durvis ar izsistiem stikliem. Ejot gar durvīm, pa izsistu dekoratīvā stikla rūti ieskatos vīru sejās un skaidri dzirdu dialogu par nolādētajiem iekšā nācējiem. Klusu, taču ātri - un līdz ar to ne tik klusu - dodos gar durvīm, ar soļiem plēšot satrunējušo koku un stiklus. Sirds dauzās kā negudra, ar savu skaņu papildinot zem kājām plīstošo objekta ambienci, un uztraukumu papildina fakts: esmu viens, bet viņi vismaz divi! Esmu pie velosipēda un klusām atbrīvoju rāmi un pakaļējo riepu no visnotaļ pamatīgā saslēdzēja važām un pēc brīža laimīgs esmu uz kāpnēm ar velo uz pleciem. Paveras burvīgs skats - priekšā krāsainu stikla bloku siena un telpa ar apaļiem griestiem un logiem visapkārt - manā augstumā logi ir aiznagloti ar papi, finieri un dēļiem - visnotaļ Siren'īgi, jāpiezīmē! Telpā ir arī dažas mēbeles visnotaļ labā stāvoklī. Un vēl vairāk Siren’īgi ir tamdēļ, ka pie durvīm ir tie, kuri objekta sargi vai pārziņi – cerams; tie, kuri shibito – tie, kuri spēlē no barikādēm taisīja mitekli kādam augstākam spēkam. Un kā reiz arī šie divi runāja nesakarīgās teikuma struktūrās un intonācijās, kā reiz arī radīja stipri neprofesionālas un improvizētas barikādes. Cerēju, ka tie tomēr ir apsargi, pretējā gaidījumā tie varētu būt nelaipnākas sugas pārstāvji un tad man līdzētu tikai mana piparu gāze un veiklība.
Pašlaik jau kādu pusstundu sēžu improvizētos ierakumos (viens no skapīšiem un apgāzts galds telpas stūrī man, stikla bloku siena un tai blakus esošie gruveši ritenim otrā telpas galā - uzreiz pēc kāpnēm) nevienas svešas skaņas nepavadīts. Užavas alus uztraukumu un trīcošās rokas it kā dabūja prom un noteikti, ka palīdzēja pavadzīmju fotografēšana, esot ierakumos. Datētas tās ar 2002. gada maija datumiem un visticamāk ir piegādātāju darba augļu atspoguļotājs. Interesanti. Vēl kādu pusstundu pasēdēšu, izdzeršu alu un raudzīšu turpināt. Pagrabā vēl palika neizstaigātas telpas un pavisam neizstaigāta ir blakus ēka. Un vēl kas - šī ir pirmā bradājuma apraksta daļa (atdalītā ar atstarpēm augšā un lejā), kas top ierakumos. Varbūt lai remdētu uztraukumu? Varbūt vienkārši lai dalītos bagātīgajā pieredzē? Es teiktu, ka derēs abi varianti. Paliek tumšāks un nu pietiks piepildīt telpu ar atbalsotu taustiņu skaņu. Un labi, ka neviens nezvanīja un nerakstīja mail/SMS - tikai tagad ieslēdzu kluso režīmu, kuru pēc minūtes nomainu uz pilnīgi apklusinātu Bezsaistes režīmu...
Fotografēju telpā un priecājos par arhitektūru, joprojām ar smadzenēm filtrēdams aizdomīgākās skaņas. Man šķiet, ka jau biju minējis – divas reizes biju dzēris kafiju – vienu reizi, kad ierados no kalniņa pie kolēģiem, un otru reizi pēc velobrauciena, tajā pat vietā. Rakstīju, ka vienu reizi tualetē jau biju. Tātad, kārta pienākusi otrai reizei! Dodos otru reizi papildināt jau izmantotās labierīcības, šoreiz klausoties kā skaisti un telpiski pa caurulēm tek sen netecējušas substances – varēja dzirdēt kādus metrus desmit iz šī burvelīgā ceļojuma. Ap 18:00 esmu atkal lietojams un lielajā zālē un smadzeņoju izejas plānu pirms doties tālāk bradāt - lai nepieciešamības gadījumā varētu eleganti un ātri aizlaisties. Ar visu velo, protams. Plāna izstrādes laikā aizgāju aplūkot arī šo caurumu, lai redzētu to aizbarikādētu pa Shibito gaumei – tas joprojām der par izejas punktu! 18:08 atsāku bradājumu pa īstam – atgriežos pagrabos un parokos noliktavā. Tur dažādi interesanti verķi – RRR pastiprinātājs, valūtas skaitītājs, kafijas automāts dažādi nopietnāki dzērienu pagatavošanas automāti, tik sasodīti lieliskais vecās skolas radio u.c. lietas iz glorificētās objekta pagātnes. Taču nu atkal šajā vientuļajā, tumšajā pagrabā dzirdu skaņas. Rādās? Nedomāju – tā nedomāja arī fotoaparāts, jo šis spēja arī ierakstīt skaņas! Nu jau abi kopā 18:31 dzirdam, kā kāds klausās vai nu krievu radio, vai TV. Ar šo atklājumu man pietiek - nolemju beigt ekstrēmo bradājumu uz līdzenas vietas un piekabināt tam DNF statusu. Atkāpšanās Rezultāti seko pēc ~5 min: 18:40 esmu ārā un ar velo pa šoseju maucu. Atkārtoti pamanīju, ka barikādes ir radītas no iekšpuses, tātad, visu šo laiku varēju tikt pieķerts! Un ja apsargi aiztaisīja caurumu no iekšpuses, kā viņi, nolādēts, varēja nepamanīt manu velo, kurš atradās telpā, kurai jāiet cauri uz bloķējamo telpu?!! Atliek versija - durvis ir slēdzamas un viņi vienkārši izmantoja savu atslēgu situāciju – taču šai versijai pretojās durvis, kuras ar izskatījās bloķētas no iekšpuses. Taču nu, pārdomu miglu izklaidēja skaņas, kuras dzirdēju slēpšanās laikā - šos dzirdēju ejam apkārt objektam, tātad, tomēr atslēgu variants, paldies Dievam.


Tagad nedaudz par vēsturi un nostalģiju, ņemtu iz varenā interneta – šeit nu reiz es Tevi, lasītāj, aicinu padalīties ar atmiņām par objektu tā darbības laikā – atmiņām un, iespējams, fotogrāfijām – komentārus var atstāt jebkurš, reģistrācija nav nepieciešama.

Interesantus vēstures fragmentus par šo restorānu var palasīt šeit:
http://www.media.lv/klubs/97gadanumuri/julijs97/Krogi.htm
http://www.aprinkis.lv/rubrikas/reportaza/415649/
http://www.aprinkis.lv/arhivs/406630/?id=410159
http://pilis.lv/c_zinas/zinja.php?id=2166
http://www.nra.lv/zinas/2437-sliktakajam-ekam-bietes-balva.htm

_____________________________________

VANGAŽU ZVĒRAUDZĒTAVA
_____________________________________

Nākamā pietura: Vangažu pilsētas karte Siguldas šosejas malā - pabraucu garām, domādams - jāpaskatās. Fiksi cērtu riņķī un dodos skatīties. Ieraugu apzīmējumu, kurš būt "pamesta apbūve". Ilgi skatos uz karti un domāju - kur tad ir tā vieta kartē, kurai radīts tas apzīmējums? Visbeidzot ieraugu un neticu savām acīm - TĀDS plašums kartē iezīmēts (skatoties relatīvi, proporcionāli ar pilsēteles platību)! Divas reizes nav jāmin – 19:08 velo jau ripoja pa nofotografētās kartes rādīto ceļu. Nedaudz maldoties un fotografējot vienu ēku pa ceļam, kā arī uzprasot vietējiem par tādu un tādu ielu, drīz esmu galapunktā un acīm tiešām paveras plašums ar lauksaimniecisku apbūvi - milzīgs daudzums koka konstrukciju un dažas betona būves - garāžas, caurlaides punkts, katlu māja, kaltes, elektrības transformators, kūts un vēl citas pamatīgai saimniecībai nepieciešamas ēkas, kopskaitā ap simtu noteikti. Un kas vēl skaisti: aust miglots vakars un tajā pat brīdī rodas Silent Hill atmosfērai līdzīgs priekšmets.
Centos sistemātiski izstaigāt objektu un iemūžināt skaistāko un objektam raksturīgāko, taču nu jau atkal ir klāt mīļotais Horror - uztraukums par riteni potenciālo zagļu dēļ. Šausmas pastiprināja arī fakts, ka pa teritoriju vēl staigāja divi, un ka nebiju velo saslēdzis - tūdaļ būtu bijis jābrauc uz citu ēku. Tad nu devos pakaļ ritenim. Vairākas reizes, ar atvieglojumu to ieraugot katru reizi - arī tajā reizē, kad šie divi bija metrus 30 no tā, dodoties prom.
Prātoju: kas tas ir par objektu? Atbildi sniedza atrodamie priekšmeti: simtiem būru! Varbūt pat tūkstošiem - sakrauti glītās un ne tik glītās, nedaudz episkās kaudzēs. Izvirzīju versiju: trušu audzētava. Un jāsaka kā ir - turpmākajā bradājuma laikā neatradu neko tādu, kas man teiktu, ka kļūdos.
Taču atradu ko citu: pilnībā nogruvušu ēku un kādu nepatīkamu skaņu: stūmos ar velo apkārt gruvešiem, kad izdzirdu to satraucošo skaņu – „sssssss”. Jap, izdevās man otru reizi vienā vakarā saplēst kameru. To pašu! Laime bija klāt, turklāt sāka arī līt. Atkal.
Ar pēdējo 3 bateriju komplektos esošo enerģiju pabeidzu fotografēt ko vien varēja pabeigt fotografēt un stūmos vēl kādas pamestās ēkas virzienā - kaut kā enerģija vēl bija baterijās un fotografēju bomžu midzeni. Un te atkal Horror - bija man virsū pančo un tas maita spēlējās ar ambienci - likās, ka atnākuši daži mājās un atkal, sirdij dauzoties un rokām grābstoties gar piparu gāzes balonu, izsprāgu no ēkas kā maucīgs korķis un atradu tur neko! It kā kaltēs ar taureņu spārnu skaņu un riteņa bažām man nebūtu gana šausmu vienam vakaram. Pareizi - nav jau ar ^^
Tātad, 20:33 riepa ir cauri otru reizi un 20:38 zvanu Spamam un jautāju par mašīnu. Šis uzzvana Ģirtovičam un viņš atbrauks pakaļ. Ir pasaulē tomēr lāga cilvēki vēl, aha, ir. Nedaudz. Tātad, visu svēto uzraudzīts, sarunāju auto. Tikšanās vieta – kāda nejauša pietura. Bridu ārpus teritorijas pa līdz viduklim augsto zāli un apkārt bija tikai tumsa. Ieslēdzu velo gaismas un devos turp, no kurienes nācis. Taču tagad bija citādāk - uz ceļa ieraudzīju zalkti. Turklāt tīri milzīgu - savi 30cm noteikti. Šim bija fotosesija, pēc kuras man bija braukšana ar pilnīgi tukšu riepu savus 3km līdz šosejai - līdz pieturai, kurā gaidīju sarunāto auto šajā lietainajā un naksnīgajā bradājuma noslēguma sekcijā. 21:12 gaidu mašīnu uz šosejas un, nobraucot ~3km ar sauso aizmugurtējo riepu, it kā nejutu baigo slodzi uz aploces. Visam vajadzētu būt ok ar tās turpmāko lietojamību – izvēlējos braukt un riskēt, jo tā tomēr ir ātrāk (~9km/h) un ērtāk. Stāvot pieturā, konstatēju - lukturī ir kondensāts un baterejas sausas gandrīz. Rezultāts: tik nespožu gaismu no LED Lenser redzu pirmo reizi, šķiet – mājās šo kondensātu ar optikas palīdzību projicēju uz griestiem, hehe



- Rakstot figņu ar mobilo, mājās, pirmo reizi redzu telefona pogu gaismiņas gļuku. Izskatās, ka ūdens iekļuvis iekšā. Raustās. Gaismas šovs par velti!
- Saldajā UE ēdienā taču visu dienu periodiski līst lietus! Bet nu - kopš kura laika tad tas ir nepārkāpjams tabu bradātājam? Un īstenībā ir forši – dabūju agru rītu, dienu un nakti, dabūju UE, dabūju miglu, dabūju 2x cauru aizmugures riepu un jā - izdevies pasākums, es teikšu! Laikam ir tā: jo vairāk sūdu, jo priecīgāk ir pēc tiem;
- kopējā distance: 75,4 km + ~30 busiņa salonā;
- Visas dienas laikā radās ap 900 bildēm. Palika 247;
- Slēpties ir labi: daudz rūpīgāk var izpētīt telpu un piešķirt bradājumam odziņu;
- Nākamajā rītā konstatēju, ka labās bikses ir kaput – tās kā reiz bija uz šo pasākumu uzvilktas. Vakarā, pirms gulētiešanas, sašuvu un tagad esmu darbā ar visu otro pakaļas rievu, hehe.

Slaidšovbildītes:
Resotrāns "Sēnīte" (132 bildes)
Objekts Vangažos (13 bildes)
Vangažu Zvēraudzētava (48 bildes)
Velobrauciens ar kolēģiem (28 bildes)
+ Video, kas atspoguļo daļu brauciena un UEiena - ja nu kāds tekstā nepamanīja.

P.S. Ar mobilo rakstīti 1860 šī raksta vārdi un 9822 tā rakstu zīmes.
P.P.S. Par šiem objektiem runāju tik atklāti, jo tas tāpat ir visai nācijai zināms (Sēnīte), tur nav, ko diži demolēt un zagt (Sēnīte, objekti Vangažos), turklāt objekts ir aktīvi apsargāts (Sēnīte, pamestā ēka Vangažu centrā). Tātad, ir faktoru kopums, kurš liek domāt, ka runāt par to atklāti šoreiz ir relatīvi droši.