Saam gaang (jeb Three 2; 2002, - Ji-woon Kim, Nonzee Nimibutr, Peter Chan)
Sep. 28th, 2009 | 12:52
Trīs dažādu Āzijas valstu trīs dažādu režisoru sniegtais ieskats Āzijas Horror kino lauciņā. Pirmā relīze bija izdevusies un par ļoti izdevušos to padarīja Takashi Miike filma Box. Pirmās relīzes kvalitātes, koncepta un tīrā "fun" faktora mudināts, iegādājos šo arī. Trīs tematiski vienoti, taču bezgala atšķirīgi un labi šausmu kino darbi. Tad nu:
Memories (Ji-woon Kim, Dienvidkoreja; 8,5)
Lakoniskai un spēcīgai īsfilmai līdzīgs mākslas darbs, kurā aplūkota pēcnāves esība - interaktivitāte ar dzīvo un jauniegūtā statusa apgūšana, piemēram. Bez tam filmā ir glītas urbānās metropoles ainavas, kā arī pamestu vietu ainavas, kuras kombinētas ar creepy atmosfēru un gandrīz Lustmord kvalitātes Ambient skaņu celiņu. Papildus šim skaistumam ir pielietota no Arfon Aramatsky aizgūtā Hip-hop montāža, kura pamanās radīt nevienu vien izcilu atmosfēras un šausmu mirkli. Īss gabals, kurš aplūko ikdienišķu cilvēku dzīves stadiju un satur sevī arī pārsteigumelementus un gana daudz haotiskā, lai radītu pietiekami daudz vielas pārdomām, kuru dēļ filmu skatīties vēlreiz, atšķetinot Āzijas simbolismu un pasviestos stāsta elementus. Uzmanību: satur elegantus un inovatīvus Horror elementus! 8/10
The Wheel (Nonzee Nimibutr, Honkonga; 6,5)
Interesants ieskats kādā Āzijas reliģijā/kultūrā (kuru veido budisms + Voodoo un Indijai līdzīgi elementi; neatkarīgi no tā, vai fikcija vai pastāvoša reliģija). No sākuma šķiet, ka būs lieliska filma idejas dēļ (nedaudz atgādina Dolls), taču filmā ir vāji izpildīti brīži un klišejas, kuri atņem garšu. Taču tas nemazina prieku baudīt leļļu teātra saistību ar dzīvi, kā arī leļļu saistību ar tēliem. Tas nemazina prieku priecāties par Forbidden Siren un Fatal Frame līdzīgo atmosfēru un mūziku.Gabals ir gana labs, lai izraisītu interesi par Taizemes šausmu kino, neskatoties uz to, ka šīs filmas saturs vilka uz amerikānismu pusi.
Going Home (Peter Chan, Taizeme; 7,5)
Otrā interesantākā filma iekš šīs trijotnes. Arīdzan par nāvi un to, kā tā ietekmē pasauli sev apkārt, sevišķi aizgājējus mīlošos. Šajā darbā, tāpat kā pirmajā, kā tēls figurē glīta urbānā dekadence un savādi tukšā metropole. Arīdzan šausmas šeit tiek radītas gandrīz no nekā, kas ir interesanti. Figurē mums te tik ļoti tīkamais Āzijas Horror, taču klātesoša ir arī ļoti spēcīga drāmas deva. Filma, kura visu laiku uzdod jautājumus par to, kas īsti ar mirēju ir noticis un vai šis tēls vispār ir mirējs?
Kopumā: garda un advancēta trijotne, kuru mierīgi var vērtēt uz 8, kas ir vērtējums viennozīmīgai relīzes iegādei vai cita veida iegūšanai.
Memories (Ji-woon Kim, Dienvidkoreja; 8,5)
Lakoniskai un spēcīgai īsfilmai līdzīgs mākslas darbs, kurā aplūkota pēcnāves esība - interaktivitāte ar dzīvo un jauniegūtā statusa apgūšana, piemēram. Bez tam filmā ir glītas urbānās metropoles ainavas, kā arī pamestu vietu ainavas, kuras kombinētas ar creepy atmosfēru un gandrīz Lustmord kvalitātes Ambient skaņu celiņu. Papildus šim skaistumam ir pielietota no Arfon Aramatsky aizgūtā Hip-hop montāža, kura pamanās radīt nevienu vien izcilu atmosfēras un šausmu mirkli. Īss gabals, kurš aplūko ikdienišķu cilvēku dzīves stadiju un satur sevī arī pārsteigumelementus un gana daudz haotiskā, lai radītu pietiekami daudz vielas pārdomām, kuru dēļ filmu skatīties vēlreiz, atšķetinot Āzijas simbolismu un pasviestos stāsta elementus. Uzmanību: satur elegantus un inovatīvus Horror elementus! 8/10
The Wheel (Nonzee Nimibutr, Honkonga; 6,5)
Interesants ieskats kādā Āzijas reliģijā/kultūrā (kuru veido budisms + Voodoo un Indijai līdzīgi elementi; neatkarīgi no tā, vai fikcija vai pastāvoša reliģija). No sākuma šķiet, ka būs lieliska filma idejas dēļ (nedaudz atgādina Dolls), taču filmā ir vāji izpildīti brīži un klišejas, kuri atņem garšu. Taču tas nemazina prieku baudīt leļļu teātra saistību ar dzīvi, kā arī leļļu saistību ar tēliem. Tas nemazina prieku priecāties par Forbidden Siren un Fatal Frame līdzīgo atmosfēru un mūziku.Gabals ir gana labs, lai izraisītu interesi par Taizemes šausmu kino, neskatoties uz to, ka šīs filmas saturs vilka uz amerikānismu pusi.
Going Home (Peter Chan, Taizeme; 7,5)
Otrā interesantākā filma iekš šīs trijotnes. Arīdzan par nāvi un to, kā tā ietekmē pasauli sev apkārt, sevišķi aizgājējus mīlošos. Šajā darbā, tāpat kā pirmajā, kā tēls figurē glīta urbānā dekadence un savādi tukšā metropole. Arīdzan šausmas šeit tiek radītas gandrīz no nekā, kas ir interesanti. Figurē mums te tik ļoti tīkamais Āzijas Horror, taču klātesoša ir arī ļoti spēcīga drāmas deva. Filma, kura visu laiku uzdod jautājumus par to, kas īsti ar mirēju ir noticis un vai šis tēls vispār ir mirējs?
Kopumā: garda un advancēta trijotne, kuru mierīgi var vērtēt uz 8, kas ir vērtējums viennozīmīgai relīzes iegādei vai cita veida iegūšanai.
Pilns sakāmais | Komentēt | Add to Memories
Spriedelējums par geimera gaumi
Sep. 28th, 2009 | 02:13
Tad, kad lielākā daļa no zināmajām un augstāk vērtētajām spēlēm iz višlistēm ir izsmelta un ir sākts grābstīties gar nezināmajām, taču augstu vērtētajām, neviļus nākas vilties un uzdot sev jautājumu – kas, pie velna, nav pareizi, kas nav labi? Iegādātās spēles taču ir labi vērtētas, sabalsojuši n-tie miljoni un ir pat sava fanu bāze, taču uz mani – nedarbojas un viss. Pat vairāk kā vienkārši nedarbojas – kaitina. Tas, kas nav labi, ir tas, kas zombiju padara par personību – pašizveidota gaume. No malas varētu domāt, ka gaume ir šaurpierību veicinošs faktors, taču es atspēkošu: ne velti gaume ir tāda, kāda konkrētajā laika brīdī tā ir – tā nav nejauši veidotu lietu kopums, bet gan kas tāds, kas atspoguļo cilvēka intereses. Un tieši tas izskaidro to, ka es nevaru paciest NFS (mašīnas + čikses = MEGA FAIL); GTA (liekas, ka pie pultīm sēž vanabī urlas-gangsteri; nē, man pie dirsas potenciālās game-play kvalitātes, jo settings un stāsts derdz pat tik ļoti, ka riebjas gandrīz ikkatrs videospēles mirklis (pat no tāda distancēta mēdija kā no treileriem un game-play video), bet settings un stāsts kā reiz ir tas, ko primāri vērtēju videospēlēs, tūdaļ aiz/pēc dizaina).
Kāpēc to rakstu? Jo vēlējos potenciāli paplašināt redzesloku, iegādājoties Just Cause (nevaru paspēlēt šo marasmu ilgāk par 30 min – kaut kāds neveiksmīgs, neveikls James Bond un GTA klons ar zemu tehnisko izpildījumu); iegādājos NFS: Most Wanted (braukšana ir tīkama, taču viss cacu un pimpīša staipīšanas settings rosa vēlmi izšķaidīt disku pret kādas urlas galvu un ar manuāli iemest cacai, bet ar vāciņu suteneriem; nemaz nerunāsim par audio pusi (Hip-Hop + popsas gala Electronic un Rock)); iegādājos AREA 51 (šis gan aizgāja – tīkams FPS ar tumšu settingu un interesantu notikumu vietu) un iegādājos arī Matrix (bail pat pieķerties, lai gan stāsts un settings ir zināms un kvalitatīvs – kaut kad jau pieķeršos).
Tātad – paldies, bet labprāt arī turpmāk atturēšos no gaumes vulgarizēšanas, ja vien šīm citu žanru (ne Horror) spēlēm nav kāds nopietni tumšs settings bez:
- vulgārām cacām (ja vien šīs nav baudpilni jānogalina);
- cacām (ja vien šīs nav baudpilni jānogalina);
- urlisku/gangsterisku dzīvesveidu (ja vien tas nav baudpilni jālikvidē iekš tumša settinga);
- klišejisku popsisma portretu;
- u.c. „netrū” lietām. (kas tāds, ko bez aizspriedumiem sagremo aizspriedumainākā 15 gadīgā popkultūras produkcijas caca/kristiete/mauķele).
Taču - atlika man nopirkt Blood Omen: Legacy Of Kain (1996) un lietas iet uz urrā - nosēdēju vakar nonstopā ~10h, jo šeit gaume satikās ar produkcijas kvalitāti!
Kāpēc to rakstu? Jo vēlējos potenciāli paplašināt redzesloku, iegādājoties Just Cause (nevaru paspēlēt šo marasmu ilgāk par 30 min – kaut kāds neveiksmīgs, neveikls James Bond un GTA klons ar zemu tehnisko izpildījumu); iegādājos NFS: Most Wanted (braukšana ir tīkama, taču viss cacu un pimpīša staipīšanas settings rosa vēlmi izšķaidīt disku pret kādas urlas galvu un ar manuāli iemest cacai, bet ar vāciņu suteneriem; nemaz nerunāsim par audio pusi (Hip-Hop + popsas gala Electronic un Rock)); iegādājos AREA 51 (šis gan aizgāja – tīkams FPS ar tumšu settingu un interesantu notikumu vietu) un iegādājos arī Matrix (bail pat pieķerties, lai gan stāsts un settings ir zināms un kvalitatīvs – kaut kad jau pieķeršos).
Tātad – paldies, bet labprāt arī turpmāk atturēšos no gaumes vulgarizēšanas, ja vien šīm citu žanru (ne Horror) spēlēm nav kāds nopietni tumšs settings bez:
- vulgārām cacām (ja vien šīs nav baudpilni jānogalina);
- cacām (ja vien šīs nav baudpilni jānogalina);
- urlisku/gangsterisku dzīvesveidu (ja vien tas nav baudpilni jālikvidē iekš tumša settinga);
- klišejisku popsisma portretu;
- u.c. „netrū” lietām. (kas tāds, ko bez aizspriedumiem sagremo aizspriedumainākā 15 gadīgā popkultūras produkcijas caca/kristiete/mauķele).
Taču - atlika man nopirkt Blood Omen: Legacy Of Kain (1996) un lietas iet uz urrā - nosēdēju vakar nonstopā ~10h, jo šeit gaume satikās ar produkcijas kvalitāti!
Pilns sakāmais | Komentēt | Add to Memories
Mangaļsala 20090926 [v2]
Sep. 28th, 2009 | 03:25
Pabiju otru reizi iekš Mangaļsalas dabas parka "Piejūra". Šorreiz ar kolēģiem. Sanāca tīri jauka pastaiga ~7h ilgumā. Līdz molam ar aizvandījāmies, mhm. Kas patīkami - atradu vēl dažus objektus, kurus nebiju atradis pirmajā reizē (latviešu celto virszemes bunkuru otrajā Mangaļsalas galā (1928. gads) un to foršo viduslaicīgo (dzīvojamo?) ēku (1880. - 90. gadi), piemēram).
Bildes.
P.S. http://i204.photobucket.com/albums/bb19 8/xxtotenstillexx/lockercat.jpg
Bildes.
P.S. http://i204.photobucket.com/albums/bb19