| publicistika atbilde uz nogurdinošo jautājumu, kāpēc man ir vajadzīgs JK |
[Oct. 13th, 2004|11:15 am] |
sarakstīts priekš baznica.lv, bet nepublicēts, nolaidušos roku dēļ
Vai jūs esat pamanījuši, ir tāda traģikas aleja, pa kuru neviens nekad nenāk līdzi, lai cik mīļi un dziļi saprotoši ir cilvēki. Tā ir tāda vieta, par kuru ir liels negods skaļi runāt, jo tur ir vieta, kur bēdas kļūst destruktīvas un pietiekamas pašas sevī, un tad draugi, mīļākie, bērni, vecāki, kaķi utt., paliek uz sliekšņa un nedaudz nodreb, vai arī mēģina izlikties, ka tādas vietas vispār nav, kaut ko ķiķinoties un labinoties plašos lokos ap alejas ieleju: nu kāpēc tik smukai meitenei ir tā jāskumst,nu viss tak būs labi, nu beidz būt tik nopietna, neskumsti, man nepatīk, ka tu skumsti. Izmisumā viņi runā dažādas muļķības, kas pašus nemaz nenomierinātu, bet tu jau sen esi kaut kur prom, kur nedzirdi vispār neko, kur izjūti sāpīgu atšķirtību, to, ka tu nekad nevarēsi cilvēkiem pastāstīt par sevi līdz galam. To, ka nav neviena, kas tevi varētu piepildīt un aizraut no mazās personīgās ellītes.
Un viņiem ir taisnība, ka viņi tevi nemierina pa īstam un nenirst līdzi bēdu jūrā. Jo minētā traģikas aleja ir tāds kā egoisma kontrapunkts, no kura tu pats diemžēl netiec vaļā, kamēr ar spēku nemaini savu attieksmi pašam pret savu garastāvokli. Vislabākā attieksme pret to, protams, ir smiešanās, jo emocijas ir pilni neloģisks ciemiņš, par kuru vajag pasmieties, lai viņš pārāk neuzkundzētos. Tomēr ironiska attieksme pašam pret savu drūmumu ir augstākais, ko cilvēks var cerēt.. Un nolaižioties traģikas alejā, cilvēks it kā padodas, pasaka: viss ir slikti un man nav vairs spēka cīnīties, es gribu izbaudīt pats savu vājumu, ļaunumu, šausmas un bēdas. Un apkārtējie to, šķiet, instinktīvi nojauš, tāpēc it kā novēršas, un tas ir it kā vēl viens pierādījums tam, ka nav nelaimīgāka cilvēka par tevi.
Tomēr ir viens, kas nāk cilvēkam līdzi arī šajā vistālākajā šausmu stūrīti. Kāds, kurš ir ar mieru apskatīt visus drausmākos apziņas veidojumus, lai pateiktu: tā ir bijis, tas nav nekas nepārvarams. "Pasaulē Jums ir bēdas, tomēr nenoskumstiet, jo es esmu pasauli uzvarējis" -ietver dziļu sapratni un zināšanu. Bēdas ir tikai bēdas, tas kur tu esi, ir PARASTAS BĒDAS, tas ir kaut kas, ko es pazīstu, jo esmu cilvēks. - "Sāpju vīrs" - Viņš zina, kas ir sāpes, Viņš zina, kas ir vislielākās šausmas, vistumšākās ēnu ielejas, un Viņš ir ar mieru nākt līdzi arī cilpās, kurās esam sapinušies aiz patmīlības un smieklīgi nopietnas attieksmes pret sevi, nav tādu dziļumu, nav tādu bezdibeņu, kur Viņa gaisma neiespīdētu. Lai arī bieži liekas, ka Dievs ir apvainojies, ka viņam ir apnicis, ka sapinamies un ļaujamies vienām un tām pašām vājībām un izmisumiem, ka viņam apnicis ar mums ņemties, tā nav taisnība. "Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, tomēr ļaunuma nebaidos, jo Tu esi ar mani", tas ir tas, jā, tie ir tie īstie vārdi. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}