Ejot,skrienot,lidojot,braucot garām visam,elpa aizraujas šīs dzīves priekšā... fotografējot mākoņus pazūd to enerģija un iespaidīgums,redzot tos savām acīm var apjaust,cik lieli tie izskatās salīdzinot ar apakšā esošajām mājām un cik tālu tie atrodas no rokas stiepiena...bet bildē tie kļūst plakani,zūd dimensija....

cilvēkiem būtu jātirgojas nevis ar grāmatām,bet gan ar savu prātu.uzrakstītas idejas kļūst plakanas kā mākoņi bildēs,tām zūd tā plašuma un ideālisma pieskaņa,kas ir mūsu prātos. cilvēkiem būtu jāpārdod savas acis lai citi redzētu to,ko redz viņš pats,cilvēkiem būtu jāatdod sava sirds,lai citi justu to,ko jūt viņš,savas dzīves priekšā,bet tad,oh god,mēs izzustu