otradiena,21.jūnijs
Vakara saule vēl bija mazliet manāma,kad izkāpām no autobusa.Ceļš šoreiz bij līkumots,gar pasaku mājām un suņiem,kas tramīgi rej savās sētās.Jūra kaa vienmēr cēli elpoja smilšu un gliemežvāku valstībā.Pie guļammaisa dega trīs sveces,papīra lapa uz kuras gulēja pildspalva un pieci metamie kauliņi viegli pakļāvās vēja rokas aušīgajiem pieskārieniem.smiltis kā apledojušas,pēdas mazliet sala,bet tā man ir vienmēr.viņa skatiens klejoja kaut kur,kur satiekas jūra un debesis un balss maigi tīksminājās par mākoņiem.pēc kā tie katru reizi izskatās?

telts pretī jūrai varētu šķist mazliet nepieklājīgi,bet.... naktī bij jūtams kā vasaras skarbais aukstums pie jūras ietin mūs.tālumā vēl sadzirdamas dažu cilvēku vientuļās balsis,kas nolēmuši izrauties no parastās dienas,draiskojoties pa viļņiem naktī,vēl nedaudz jūras čukstu,škiet jūra ir apņēmusi visu telti,priekšā,blakus un aiz muguras.reizēm nevar saprast,tā runā,jeb tā ir tikai mana ilūzija.... un tad jau es pazūdu mazliet aukstajā miegā....

septiņos rīts ar siltumu apņem mūs un vējš acu priekšā virpina jūras šķipsnas.kāds naktī paņēmis sev līdz vienu no svečturiem,bet lai....un jūra atvadoties cēli satinās savā kleitā.šis mirklis ir mūžības vērts,bet,vai mūžība šī mirkļa cienīga?