atbilde pavasarim
Maigums un miers caurstrāvoja istabu, kurā mirguļoja saules pirmie, mazliet kautrie stari, kuri klusi slīdēdami pār glazno grīdu un guļošo tēlu atgādināja lauvu ķermeņus - zeltainā mirdzuma piepildītus.
Guļošais augums kā ledus skulptūra, kurā skaidri ir izcirsti gaišie vaibsti, klusi dusēja zem segas, kuras reljefs atgādināja tuksneša pakalnus pēc smilšu vētras. Melnās matu šķipsnas kā maiga vēja sajauktas gulēja uz viņa mierīgās sejas, mazliet aizsedzot aizvērtos plakstiņus, zem kuriem ikdienā mirdzēja tumšās, kafijas krāsas acis. Sejā bija lasāmas sapņainas ēnu spēles un ap lūpām viegli bija iegūlušās smaida rieviņas kā mākslinieka liegā pieskāriena ievilktas. Bedrīte vaigā atgādināja jūras vieglo pieskārienu pēdas uz koka krāsas smiltīm pusnaktī. Lūpu vieglais sārtums kā neuzspēlēts maigums būtu sajūsminājis ābeļziedus pavasarī.
Roka, kas eleganti gulēja uz segas atklātā zīdainā, acteku zelta krāsas palaga, līdzinājās Mikelandželo skulptūras atainojumam neskarto pieneņu vīna krāsas marmorā.

Rotaļīgie saules stari slīdēja tālāk aizskarot matu pēdējo šķipsnu un pieskaroties flamingo krāsas ziedlapiņām uz vēstuļpapīra, kas atradās līdzās gultai, norādot uz guļošā tēla pēdējajiem vārdiem vēstulē. Man.