pēc darba no pastkastes saņēmu aicinājumu doties uz pastu pēc paciņas...
Aizskrienu līdz pasta nodaļai. Skatos - baigā rinda. Nu nekas, smaids sejā, ir missija, mērķtiecība un viss pārējais, jo zinu, ko galā par to saņemšu. Var arī paciesties.
Izsēžu savu rindu. *kling-klang* - mans numuriņš. Eju pie "lodziņa". Smaidīgs tāds, nu ļoti priecīgs, priecīgs, priecīgs, priecīgs!!!
Man uz viepļa vienkārši rakstīts "es jūs mīlu, esmu ļoti priecīgs, wotlk, wotlk, wotlk, JEEESSSS!!!" un uzzīmēts uz pieres smailijs.
...

...

"Nu jūs lasīt neprotat? Ar šitām baltajām lapelēm jums jāiet tur un jānospiež zvaniņš!!!", rādot neapmierinātu viepli pretīm.

Ja es būtu zinājis, kas ir "ierakstīta vēstule", un ka man ir atnākusi tieši tāda, vai es būtu sēdējis pusstundu rindā, cienījamā pasta darbiniece, KUŅA!
Nu, nekas, par cik pans wotlk bija vienas zvana pogas attālumā, mans smailijs no pieres nenodzēsās.
Nu un tad vēl pie zvaniņa man atnes paciņu, pat nepaprasot pers. apliecinošu doc. Nu WTF? Un ja nu čigāns būtu savācis manu wotlk!!!!!
Labi, ka viss ir galā, un man IR! :D

Vēl, nupat uzvāot zupu, pār mani nāca apgaismība, ka es tač šodien vispār neko neesmu ēdis, tik no rīta kafiju izdzēru. Nu wtf? Kā var aizmirst, ka tev ēst gribās???
Vot tā vajag strādāt, ja :)