Eh.
Diena kā stirna.
Vispārībā šodien radās tāda sajūta, ka darbā no šodienas viss izmainījās. Gan es, atgriežoties no komandējuma kā arī no dažiem enerģijas avotiem iedvesmots. Gan arī kolēģi kaut kā citādi, man šķita, uzvedās. Gan arī atmosfēra cita. Man liekas, ka man atkal bik darbs sāk patikt. Ir radusies apņēmība turpināt cīņu.
Šķiet, ka pēdējo mēnešu laikā esmu bijis diezgan slinks (strādāšanai vēlos vakaros ar slinkumu nav tiešas saistības). Vienkārši biju uz tādas kā padošanās robežas. Nereti apdomāju variantu par šībrīdējā darba pamešanu. Par kārtējo Jauno Sākumu no nulles. Darot kaut ko jaunu. Citu... Taču šodien pa ilgajiem laikiem darbā atkal bija sanāksme/sapulce. Tikai šis tas runāts. Bija iespēja apskatīt firmas apgrozījumus. Iespēja dzirdēt kaut kādu informāciju un plānus tuvākai nākotnei (ir taču svarīgi zināt, kāda nākotne priekšā tavai darbavietai). Nu un kaut kā sāku just, ka manī atkal rodas kaut kādi spēki. Spēki tiekties uz ideālu servisu firmā. Spēki cīnīties par klientiem. Spēki cīnīties par savu vietu dzīvē. Spēki izdzīvot.
Esmu sācis strādāt citā līmenī. Augstākā. Esmu sācis apdomāt/plānot/analizēt. Esmu ... CUBA.