Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Ļoti gribas tomātmaizīti.
Uz kefīra baltmaizes, ar cietu sviestu.
Siltumnīcas tomātu un veikala sīpolu.
Drusku sāls un svaigu melno piparu.
Varbūt lapiņu bazilika.

Bet nav nekā.

1) Esmu atpakaļ visos darbos un man no tā nāk vēmiens.
2) Lielākais latviešu kauna traips ir nevis dziedošie aktieri, bet 90% radiostaciju raidījumu vadītāji (izņemot LR1, es teiktu): džīz, kas par bulšit-job, tās viņu balsis (sievietēm kā mazām meitenēm, tādas uzspēlēti mīkstas) un tie nereāli stulbie teksti.
3) Tas, kā "remontē" jeb, pareizāk sakot, lāpa Ganību dambi, kas, protams, būtu jālabo, tas asfalts tur ir katastrofisks, ir fenomenāli: nepārtraukti jālēkā no vienas joslas uz otru bez brīdinājumiem, ir diezgan... interesanti.

Tik labi līst šodien. Aleluja.

Nick Cave jaunais singls "Wild God" ir ļoti labs!

Man ir jauna rožābele, upene, jāņoga un aliča. Mazās laimītes.
Upenei un jāņogai vēl nezinām vietu. Oh well.

Puika, kas tēlo Vidvudu Eglīti ir tik sasodīti foršs!

"Melnais samts" ir viena no tām retajām un peroniski ļoti gaidītajām filmām par nenotikušo. Tā ir nevis kārtējā filma, kas sastāv ne series of exciting or unfortunate events, bet drīzāk par reālistisku dzīve rutīnu, par to, kā nesanāk, par konstantām šaubām un mokām, par ātri skrejošu laiku, bet lēni ritošu tikšanu galā ar dzīvi. Man šķiet, es sen neesmu redzējusi dzīvei tik tuvu filmu. Un, jā, iespējams, tajā tiešām arī ir manas paaudzes 'vaibs'. Cilvēki, ko audzinājusi padomju paaudze, kuri atceras 8h rindas uz Polijas robežām, paaudze, kas diezgan daudz auga savā vaļā, jo tēvi dzēra un mātes strādāja, paaudze, kas vazājās pa pagalmiem un jumtiem. Paaudze, kurai rietumu standartu apsolījumi par nākotni atnāca līdz ar mūsu pieaugšanu, nevis tika ielikti šūpulī, un tad nu mēs aizvien mācāmies no tā visa paņemt to, kas der, un paralēli tikt vaļā no šīs 90'o gadu uzslāņojuma. Paldies jim no Cēsīm!

Šodien atgriezos pie labākā burgera Detroitā. Viņi gan nomainījuši maizīti, bet aizvien izcils.

Man ļoti patīk gatavot. Tas no bērnības. Vienmēr asistēju amammai un arī mammai virtuvē. Biju lielais palīgs! Nezinu, cik viegli vai grūti bija gatavot ar sīci virtuvē, bet tas atmaksājās - i tikumiņu iemācīja, i praksi. Man turklāt patīk gatavot arī visādas lietas ziemai - padodiet man tikai sālīt un konservēt! Gurķus, sēnes, kabačus, tomātus, paprikas, ogas... Diezgan sekmīgi pārstrādāšu to visu ziemai! Un tas pilnīgi noteikti ir manu vecvecāku nopelns, jo uzaugu starp konservēšanās un zafts vārīšanām! (Ēdiens un ēšana mūsu ģimenē vispār ir cieņā, tas atspoguļojas mūsu formās). Bet, lūk, ir tādi amammas ēdieni, ko aizvien pati neesmu gatavojusi. Nezinu īsti kāpēc. Varbūt tāpēc, ka, paldies dievam, maniem vecvecākiem bija ilgi mūži un viņi bija blakus cepot un vārot līdz laikam, kad biju jau ļoti pieaudzis pieaugušais. Bet nu viņu nav un pietrūkst arī garšas, ko viņi radīja un pie kā pieradināja. Attiecīgi būtu laiks iemācīties pašai gatavot galertu un zilcgaļu. Es zinu, ka tas nav nekas sarežģīts, es kaut kā līdz tam vienkārši nebiju vēl nonākusi. Ja reiz par galertiem, tad arī karpas galertu. Uz Ziemassvētkiem vai Jaungadu vienmēr bija karpas galerts! Izcils! Vēl obligāti jāiemācās ceptas reņģītes tomātu un sīpolu marinādē. Ak, mans dievs, cik tās amammai bija gardas! Skaidrs, ka tādas komm-Morgen-wieder man pagatavot nekad neizdosies, jo noslēpums bija meža gaļa un ļoti, ļoti daudz sviesta. Es uzaugu ar komm-Morgen-wieder tikai un vienīgi no meža gaļas, jo vectēvs, redz, bija mednieks. Nē, nu var jau būt, ka var mēģināt ar labu sutinātu / zupā vārītu liellopa gaļu. Ja reiz par meža gaļu, vēl amamma gatavoja arī irbītes. Bet to gan, es domāju, varētu aizvietot arī ar labu liellopu (vai uz svētkiem nopirkt kādu buku). Galvenais neaizmirst rupjmaizīti, speķīti un žāvētu plūmi. Irbītes jāiemācās! Ko vēl? Nu, viltoto zaķi jāuztaisa. Tur tak vispār nav nekā sarežģīta! Bet nez kāpēc nav mēģināts, kopš viņu nav. No visādiem lečo vienīgais, ko neesmu gatavojusi, ir vīrieša zapte. Laikam tāpēc, ka man ir ļoti spilgta atmiņa par to, KĀ TIEŠI ir jāgaršo vīriešu zaptei. Un ja nu man neizdodas akurāti tā? Vecmammas māsa vēl taisa. Tie ir lieli svētki, kad viņa ceļ galdā. Jā, nu vēl ... Napoleons. Amamma gatavoja izcilu Napoleonu. Vienmēr ar skābenu - dzērveņu vai brūkleņu - ievārījumu, tāpēc Napoleoni bez zaptītes manā izpratnē īsti neskaitās. Vajag skābumiņu. Un vasarā jāuztaisa zemeņu-cepumu-vārītā krēma kūka. Tā bija makten laba! Ko vēl? Kāpostu pīrāgs! Jēzus, Jēzus, cik tas labs bija. Neesmu pati cepusi, bet Božena uz pagājušajiem Z-svētkeim sacepa. Gandrīz apraudājos no garšas. Nu, vēl no konditorejas - ogu maizi. Man jau saldās lietas nu tā, bet šī bija izcila. Faktiski - kliņģeris ar rozīnēm vai citiem žāvētiem augļiem un riekstiem pa virsu. Garšas un zeltainās krāsas atslēga bija safrāns. Lūk. Šo visu un vēl es gribu ne tikai kārtīgi iemācīties gatavot, bet tiešām arī turpināt tradīciju, kā jau turpinām ar konservēšanām un sulām. Ka nu nav jāiet attaisīt pašas ķiršu kompotiņš! Jāsāk arī vārīt šķelto zirņu zupa. Jā, apetīties man Covid dēļ nav. Bet, kad tā atgriezīsies, tad VISU šo gatavošu. Tagad maza bļodiņa zupiņas veselībai.

Ir ļoti interesanti ieraudzīt draugus profesionālās situācijās, kā arī to, kā tavus draugus redz citi, kas viņus pazīst tikai kā kolēģus, profesionāļus vai paziņas.