1 ir rekords, jā. Es uz atklāšanas trepītēm esmu ar 3mēnesīgu stāvējusi - starp zīdīšanām pieņemam ziedus un apsveikumus :D

man liekas, ka Daigai Grantiņai bija arī kaut kāds pavisam pavisam maziņš, bet es neatceros precīzi.

vienu mēnesi! wow. es vēl gada vecumā nekur neaizbraukšu :D

gada vecumā jau ir izaicinoši :) bet ar zīdaini - tas tomēr ir viegli, tikai grūti saņemties. es ar pirmo bērnu tik agri arī neceļotu, jo liktos, ka tas bērnam dara pāri. bet tagad es zinu, ka bērnam jau nevajag neko citu, kā mīlestību un tuvību. un viņam ir vienalga, kur dusēt uz krūtīm - mājas gultā, lidmašīnā vai kafejnīcā Venēcijā.

Nezinu, kā pajautāt, lai neizklausās pārāk džadžmentāli - bet vai Tev neliekas, ka pilota paziņojumi skaļrunī, gaisa spiediena svārstības, kafejnīcu šķindošie trauki, rūcošie kafijas automāti, cilvēku čalas un viss pārējais tomēr neiztraucē to, manuprāt, trauslo adaptācijas posmu pēc vēdera dzīves lielajā pasaulē? Es saprotu, ka visus šos ārējos stimulus bērns varēja just jau iepriekšējos deviņus mēnešus, tomēr pēc piedzimšanas tie tomēr tā nepastarpinātāk bliež pa knipucīti. Resp, vai viņam tiešām "ir vienalga".

(bet Tu vari neatbildēt, es pieņemu, ka tas man tāds sākuma ekstrēmisms. Un es neapšaubu, ka mammas vajadzības arī ir ļoti svarīgas, ticu, ka bieži izšķiroši svarīgas izaicinošajam pēcdzemdību posmam. Man laikam tad vieglāk pieņemt, ka, ja mammītei vajag to Dubaju vai Venēciju, lai justos labi/labāk, tad lai tā notiek, tad ņemam zīdainīti un lidojam prom, tikai nepiekrītu izlikties, ka viņam galīgi vienalga kur būt, ka tik mamma pie sāna)

Moš man vnk skauž

Piekrītu piesardzībai, te noteikti svarīgi arī, kāda ir pats bērns. Manējie baigi par pasauli sākumā neinteresējās, nepārstimulējās.
Es domāju, ka, no vecuma viedokļa, grūtāk būtu ceļot ar 3-6 mēnešu vecu, tad, manuprāt, bērnam ir daudz vieglāk uztraukties, jo viņš sāk just pasauli ārpus burbulis-mamma/tētis.
Kad lidoju ar 6/7mēnešīgiem (visiem trim bērniem šis vecums ir bijis pirmais lidojums), man ir licies, ka viņiem patīk! Pat ne “izturēt”, bet “ar prieku brīnīties”.

Es domāju, ceru, ka savā dzīvē esmu atradusi balansu starp “mamma grib” un “bērnam labi”, jo visi mani “izlēcieni” nav bijuši nepatīkami mazuļiem.

Un vēl. Pati lidmašīna reāli ir kā dzemde - dūcošas monotonas skaņas, murdoņa un kustība.

Vita Kalniņa teiktu, ka pie tvaika atsūcēja bēbīts aizmieg, jo no stresa labāk izslēgties, nevis tāpēc, ka pazīstamās mammas vēdera rūkoņas skaņas. Nezinu, cik tur tādam pavisam maziņam atkarīgs no bērna, es domāju, ka vairums ir tādu, ko varētu raksturot kā par pasauli neinteresējas. Man vnk šobrīd liekas, ka tas, ka kaķēnam acis vēl nav atvērušās, nenozīmē, ka apkārtējais viņu neskar. Noteikti ar jaundzimušo ir vieglāk ceļot nekā ar lielāku. Es laikam vnk šobrīd kkā esmu sakralizējusi to ceturto trimestri. Man liekas forši pusgadniekam pasauli rādīt, kad viņam jau vairāk intereses par visu. Ja vecākiem tam ir duka, tad ideāli.
Bet varbūt vēl mainīšu domas par šo visu. Pirms pusgada man likās, ka noteikti negulēšu kopā ar bērnu pa nakti, jo tas ir nedroši.

varbūt es saņemšos arī ceturtajam bērnam (pagaidām to liedz pasaules nestabilitāte arī), un tad es varēšu izmēģināt ceļošanu ceturtajā trimestrī :), jo - lai arī es absolūti atbalstu tās mammas, kas tā dara, es pati tā neesmu darījusi. un es nezinu, kā būtu, ja mana Venēcija, piemēram, būtu Ērgļa mēneša, ne septiņu vecumā. bet tīri automātiski man arī gribas bērnu pasargāt, taču vēl vairāk pasargāt sevi. es biju ļoti trausla bērnu pirmajā mēnesī.

"Man vnk šobrīd liekas, ka tas, ka kaķēnam acis vēl nav atvērušās, nenozīmē, ka apkārtējais viņu neskar" - tā ir taisnība absolūti un pār pārēm. bet dažreiz izvēle ir savādāka. Dubaijas un E gadījumā - vai nu auksta ziema un zīdainis bez vīra, vai nu drusku lidmašīna un tad siltums, saule, laiskošanās pie ūdens.

Ūpis pirmo reizi ceļoja ar mašīnu, kad viņam bija četri mēneši, mēs braucām uz Gdaņsku, taisījām daudz-pieturu un daudz-dienu roadtripu, jo es biju sabijusies par "pārāk ilgi sēdēs mašīnā, bļaus, būs muguras problēmas, attīstība bremzēsies, utt". lai gan mūsu trips bija labs, jauks un bez-problēmīgāks, es ar šodienas acīm labāk lidotu. vai brauktu ar prāmi.

man liekas, ka katrai savs bērniņš jāsargā kā pašai gribas. tur nav ne pareizo, ne nepareizo gājienu, ja vien mamma / tētis izsver visus par un pret. es, piemēram, savus bērnus nevienam NERĀDĪJU līdz mēnesim pusotram :) bet tad vēlāk - hahaha, pakļāvu festivāliem.

(nepiekrītu par nosūcēju - man ar Ūpi bija tā, kad viņam tiešām patika nosūcējs, es viņu tur neliku, kad bija bēdīgs, lai no stresa varētu atlūzt, nē, es viņu liku, kad gatavoju ēst, skatījos viņam acīs, un ievēroju, ka viņu tiešām interesē tā skaņa, un tad viņš lēnītēm aizmiga)

Tad turpinām lūgt par mieru pasaulē un ceram uz ceturto, lai būtu pilnīgi empīrisks ieskats problemātikā :)

starp citu - katrs nākamais bērns ienāk arvien skaļākā un traucējošā pasaulē :) zīdainis guļ saldā miegā, kamēr pa vidu braukā traktori vai blakus kliedz divgadnieks.

Un par gaisa spiedienu - kamēr avotiņš nav aizaudzis, gaisa spiediena radīto nepatīkumu mazie nejūt! Ausis nesāp.