varbūt es saņemšos arī ceturtajam bērnam (pagaidām to liedz pasaules nestabilitāte arī), un tad es varēšu izmēģināt ceļošanu ceturtajā trimestrī :), jo - lai arī es absolūti atbalstu tās mammas, kas tā dara, es pati tā neesmu darījusi. un es nezinu, kā būtu, ja mana Venēcija, piemēram, būtu Ērgļa mēneša, ne septiņu vecumā. bet tīri automātiski man arī gribas bērnu pasargāt, taču vēl vairāk pasargāt sevi. es biju ļoti trausla bērnu pirmajā mēnesī.

"Man vnk šobrīd liekas, ka tas, ka kaķēnam acis vēl nav atvērušās, nenozīmē, ka apkārtējais viņu neskar" - tā ir taisnība absolūti un pār pārēm. bet dažreiz izvēle ir savādāka. Dubaijas un E gadījumā - vai nu auksta ziema un zīdainis bez vīra, vai nu drusku lidmašīna un tad siltums, saule, laiskošanās pie ūdens.

Ūpis pirmo reizi ceļoja ar mašīnu, kad viņam bija četri mēneši, mēs braucām uz Gdaņsku, taisījām daudz-pieturu un daudz-dienu roadtripu, jo es biju sabijusies par "pārāk ilgi sēdēs mašīnā, bļaus, būs muguras problēmas, attīstība bremzēsies, utt". lai gan mūsu trips bija labs, jauks un bez-problēmīgāks, es ar šodienas acīm labāk lidotu. vai brauktu ar prāmi.

man liekas, ka katrai savs bērniņš jāsargā kā pašai gribas. tur nav ne pareizo, ne nepareizo gājienu, ja vien mamma / tētis izsver visus par un pret. es, piemēram, savus bērnus nevienam NERĀDĪJU līdz mēnesim pusotram :) bet tad vēlāk - hahaha, pakļāvu festivāliem.

(nepiekrītu par nosūcēju - man ar Ūpi bija tā, kad viņam tiešām patika nosūcējs, es viņu tur neliku, kad bija bēdīgs, lai no stresa varētu atlūzt, nē, es viņu liku, kad gatavoju ēst, skatījos viņam acīs, un ievēroju, ka viņu tiešām interesē tā skaņa, un tad viņš lēnītēm aizmiga)