Nav jau tik traki, ka visu laiku, reizēm gadās aizmirsties, bet arvien retāk, tāpēc arī sāp biežāk, ne fiziski, bet iekšā... tāda dīvaina, neizturama sajūta... labāk jau fiziski kaut kas sāpētu... vēl uzliekot mierīgu mūziku, jūtu kā dvēsele raud, bet es nevaru palīdzēt... neviens gandrīz nevar, bet kas var, tas negrib- saka, ka man vēl šeit jāpaliek, lai turos... kaut vai būtu palīdzējuši turēties... nu labi- ik pa mēnesim man piespēlē kaut ko, bet ar to par maz, lai noturētos...
Atpakaļ nav jēgas iet, vairākkārt esmu gājis, bet nepaiet ne ilgs laiciņš, kā pārbaudītais atkārtojas... cilvēki ir skaudīgi egoisti, kaut sākumā liekas sirsnīgi svētie... ja paši kaut zinātu, ko tas nozīmē... ja spētu izbaudīt... šaubos, vai ilgāk par 5 minūtēm vēl būtu kaut kripatiņas skaudības un egoisma, vienkārši 99% ir stulbi radījumi, kas dzīvo savā ilūzijā... nav vērts tur kādu meklēt- adata starp kniepadatām, meklējot viss būsi notašķījies ar asinīm un rētām, nekas vairs nebūs pāri palicis...