zyto ([info]zyto) rakstīja,
@ 2011-01-07 17:13:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Garastāvoklis:predatory
Mūzika:Imants Kalnins- Smilsu rausis

Sajuutas...
Nolaizhos no padebeshiem, veeroju kaa melns sniegs vietaam paarklaaj asinju peljkjes, naaves dvasha ielenkusi visu dziivo ap mani. Debesis tumshas, daba uz izniiciibas robezhas, spiedzoshas skanjas un vaimanas izdala tie, kas mani pamana, tie beeg, bet nav jau kur, zem kaajaam tiem zeme gruust, skrien liidz kriit un pashi turpina papildinaat no cieshanaam veidotos sarkano asaru straumes. Dazhi aizveerushi acis, sapnjo par kaut ko gaishu, turpina iet, bet arii tie peec paaris soljiem nonaaks liidz kaarteejai zemes plaisai, kura tos apriis vienaa mirklii, un sapnji izpleenees kaa nebijushi. Man vienaldziiga to apzinja vai ticiiba, es redzu, kas notiek. Pasham no mutes liist duljkjainas asinis, bet taas nav manas. Varbuut par daudz, chuuska manaa dveeselee shnjaac, tai pashai sava valoda, taa pati ar tumsu sazinaas un kaarteejaas dziives un sapnji dziest. Vai tas vispaar esmu es? Atpuutu, mieru, tas vieniigais ko pashreiz veelos, ielienu tumshaa alaa, negribu to redzeet un zinaat, atceros tos laikus, kad reiz staigaaju pa saulainaam zaljaam plavaam, kad bija miers un saticiiba, tad veeleejos tikai lai dziiviiba smaida, biju deelj taa gatavs uz visu... atceros, miglaini bet atceros... Dzirdu kaa apkaarteejaa stihija liidzjuutiigi smejaas, taa sauc mani aaraa: "Sanjemies, tu zini, ka sapnji tavi bij' maldi, meli un vieniigi meli!" Jaa, atceros kaa tas viss sabruka, pat acis nenomirkshkjinaaju, un gaishzilaas debesis apmaacaas, eksisteejoshaas buutnes smaidi atklaaja liekuliibu un nodeviibu, zemisku izmantoshanu un savtiigu egoismu, man nokrita rozaa brilles un es redzeeju, ka taa bija tikai iluuzija, es zinu... Bet veelos veel briidi klusumaa pasapnjot, neticeet, bet pie sevis izteeloties kaa tas buutu. Norit asara, asins laases arii tumshajaa alas nostuurii izkraasojushas zemi... Atceros, kaa viss saakaas no dazhiem pilieniem, neremdinaamiem, es saucu, un atceros to, kas vieniigais atsaucaas, kad guleeju eerkshju laukaa, kameer visi smeejaas. Tad kad iekliedzos, tazhi tik pieklusinaaja balsis, tikai dazhi, kas juta... bet tad man palika vienalga, es nokodos no gudriibas koka auglja... Man jaabuut vienalga, nav laika, man jaalien aaraa no alas, jaadodas taalaak liidz ar padebeshiem, jaanoslauka no pasaules maldi, juus to pashi izveeleejaaties! Pieceljos, izeju druumaa akmenju laukaa, skats kaa saakumaa, kad nolaidos, tas pats. Dazhi veelas lai apstaajos, bet vinji nezin vairs mani, tie nejuut to juutu es, tie nedomaa tik dzilji, cik domaaju es, vinji nesaprot, tie neredz taalaak par paaris soljiem un tie dazhi kas aizspiedushi sev acis tik cieshi, ka nagi iecirtushies liidz asiniim sejaa- man smiekli! Sapnji lai paliek tiem briizhiem kad gulju, bet tgd jaadodas taalaak pretim meerkjim! Atkal kaklaa sajuutu sveshas asinis, bet ja jau taa jaabuut, tad lai arii ir, patreiz shis labaakais variants, atsperos pret dazhaam galvaam, iedzenot taas zemee, liidz akmenji izurbjaas cauri to galvaskausiem un uzlidoju tumshajos maakonjos. Stihija mana, varam turpinaat tumsho celju!!!



(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?