Šizo(labais un ļaunais)
-Nu ko?
---A neko, atšujies, liec mani mierā!
-Baidies no manis??
---Tu ko smejies? Tu esi bezjēdzība!
-Tā nu gan nesaki, cik cilvēki ir laimīgi!
---Tā ir viņu ilūzija, viņi nezin kas ir laime... viņiem laime ir tad, kad nav tik slikti kā parasti.
-Kāpēc tad visi nesaka, ka viņi mocās šeit?
---Tāpēc, ka pieraduši.
-Bet sākumam jābūt... kad tad viņi pierada?
---bērnībā izbļāvās.
-Tu taču arī bērnībā esi bļāvis.
---Es reti drīkstēju, savādāk būtu sliktāk.
-Tad jau tu pieradi pie lielākām mokām un tev būtu tagad jābūt laimīgākam nekā vairumam cilvēku... re, apgāžas tava teorija!
---Bet tā nav, kaut kas iekšā sēž, kas grib izlauzties...
-Visa tava labestība, mīlestība un prieks par šo skaisto pasauli... par spīdošo sauli, zilajām debesīm, augstajiem kalniem, mirdzošo mēnesi un puķainajām pļavām!
---Ko tu mels?!!
-Atbrīvojies, vai tad tā nav?
---Sacerējies, labo aprija kā maizi izbadējušies cilvēki, man pat šķēlīti neatstāja! Padomā, kas tad manī bija slēpies visus šos gadus! Labestība? Mīlestība? Pret šo sabojāto pasauli, kur ik dienas cilvēki viens otru nodod, nogalina un dēļ naudas gatavi uz visu? Jā saule laba, kad ir saules aptumsums... Zilās debesis, kad savelkās tumšos mākoņos un izlādē enerģiju... Augstie kalni, kurus rotā alpīnistu atliekas... mirdzošais mēness, kad pilnmēness var ārdīties uz pilnu klapi... puķainās pļavas, bērnu izraustītās un asiņainiem stikliem nobērtās... Tas laikam tomēr ir skaisti!
-Nevar taču ļaunais bez labā dzīvot, tas būtu haos!!!
---Tāpat, kā labais bez ļaunā... tad pat nezinātu ko nozīmē labs ja nebūtu pretstata! Dodot ļaunu, es iepazīstinu citus ar labo!
-Nesaprotu, kas tad beigās sanāk?
--Tas, ka tu tomēr esi bezjēdzība, atšujies un liec mani mierā!!!