Eh, ja es tieshaam zinaatu savu celju... viizijas jau paaraak daudz- gan gaishas, gan tumshas; redzu gan visuma bojaaeju, gan preteejo. Ja es nebuushu tas kas izniicina visu, tad buus cits, vai man staaveet tam pretii vai pasham buut par to. Malaa mosh staaveet, bet tas noziimeetu, ka pats aizieshu. Ieprieksheejaas dziives atminjas liek shaubiities- dazaadas vietas un dimensijas, kura iisti ir iistaa? Vai jeega te tupeet, nu ok, drusku pagaidiishu, paskatiishos ko veelas tumsa- baigi uzstaajiiga, bet nedod man to ko veelos- briiviibu, arii gaisma man nepaliidz. Mosh tieshaam nav jeegas inj-janj un tas vienkaarshi ir jaaizdzeesh, bet pretojaas un saprotu, ka pashreiz man nav tik liela speeka, kaa meeginaaju, taa meeginaaja mani nogalinaat, kaa meeginaaju aiziet, taa nelaiz. Kau kaads sviests, bet kur ir patiesiiba? Tagad izdomaaju norimties un iet apkaartcelju, ok, man draud ar tuukstoshgadu mociibaas ieslodziijumu, bet kaada tam atshkjiriiba- es mocos sheit, iesprostots mateerijaa, man jau rodas kau kas liidziigs klaustrofobijai pret mateeriju, un to nevar te izaarsteet. Esmu pilniigi apmaldiijies un pats nezinu, ko man dariit. Celji un iespeejas daudz, bet vai vai tur es atradiishu ko veelos...

Karma mani vairs nekasa, es to maaku apiet, izdzeest un ierakstiit, tikai tas prieksh manis jau palicis tikai kaa nauda- izmanto saviem meerkjiem, lai vareetu izdziivot, un nekas vairaak. Taa bilde, pat nezinu kaa lai to nosauc, driizaak ir ziime pohuj uz stereotipiem, neesmu saatanists, bet taa visviegleek atspoguljot dveeseli, kas nepakljaujas nekaadiem gariigiem, vai moraales principiem. Es daru to ko gribu un man uzlikt, ja kaads meegina teikt, ka tas ir nepareizi.

Veiksme man noderees, bet piesardziiba... kas taa taada? Lai nu kaa- paldies!