| Par ēstgatavošanu |
[25. Okt 2009|11:41] |
Es vakar vakarā biju cooking maniac - uztaisīju kabača biezzupu (ar burkāniem, papriku un ķiplociņu, ko pasniedz ar rīvētu sieru) un krāsnī ceptu kabaci. Māsa vēl izdīca ķiploku grauzdiņus, bet tur es tikai maizi sagriezu, uzgrauzdēju krāsnī un tad man nosēdās baterijas un ar ķiploku tos grauzdiņus māsa ierīvēja pati. Beigās alus un tie grauzdiņi. Pavisam beigās draudzenes atvestā ābolmaize ar tēju. Bet olbaltumvielas man trūkst un man vēl gribējās zivju pirkstiņus vai vienkārši omleti - ap 23:00 vakarā. Bet par laimi spēka vairs nebija, jo sāta sajūtas trūkums ir liels grēks. Tā mani draudziņi.
Mani draugi nez kāpēc domā, ka man patīk un padodas ēst gatavot - labi, par daļu patīk ir daudz maz patiesi, bet man patīk, nevis tad, kad vajag, bet tad, kad man gribās. Padodas - nu visādi iet un sanāk, bet dažreiz ir izniekots laiks un materiāli. Tāpēc man no šīs dzimšanas dienas dāvanām arī daudzas ir ar ēstgatavošanu saistītas - tai skaitā 4. panna - skaists dizains un tā (bet man jau ir wok, grill un vecā, labā čuguna panna). |
|
|
| Nozagtās acis (2005) |
[25. Okt 2009|13:41] |
Mazajā lodziņā (c) noskatījos kārtējo labo filmu. Šoreiz bulgāru. Откраднати Очи (http://www.imdb.com/title/tt0441025/).
Es pat esmu beigusi kursu par Centrāl- un Austrumeiropas valstu vēsturi, bet šo faktu es nezināju un tagad tas ir arī tabu temats. Bulgārijā 80.ajos gados turku izcelsmes iedzīvotājiem tika masveidā mainīti vārdi, tēva vārdi (arī mirušo tēvu), nu viss, viss, kas ir saistīts ar viņu kā turku identitāti. Slēgtas mošejas, aizliegti reliģiskie svētki. Kapos no kapakmeņiem tika nokalti nost turku vārdi vai arābu uzraksti. Šī asimilācijas politika beidzās ar robežas atvēršanu 1989. gadā, kad veseli turku ciemati izmantoja izdevību atgriezties savu senču dzimtenē Turcijā.
Šajā filmā stāsts ir par vienu bulgāru kareivi Ivanu (jaunu, jauniņu), kurš ir atbildīgs par vietu zīmogiem, kuri tiek izmantoti jaunajās dzimšanas apliecībās, pasēs, laulību apliecībās utt. Un lai būtu romantika - jaunu turku pēctaču atraitni, bērnu dārza audzinātāju Aitenu, kuru pēc reformas pārsauca par Anu. Šajā filmā viņas meitiņa traģiski iet bojā. Šis fakts liek abiem varoņiem satikties psihiatriskajā slimnīcā pacientu lomās. Un tad vēlreiz Aitenas vectēva ciemā.
Trimdas latviešiem noteikti ir kaut kas sakāms par ASV melting pot, bet ja kāds no padomju gados iebraukušajiem vai to pēctačiem pārmet necilvēcīgu izturēšanos pret viņiem Latvijā, tad man ir skumji. Salīdzinoši latvieši ir lieli humānisti. Tikai pilsonību neizdalīja visiem, tas gan. |
|
|
| Gönül yarasi (2005) |
[25. Okt 2009|19:05] |
Tikko atkal mazajā lodziņā (c) noskatījos vēl vienu filmu. Ļoti laba turku filma (sliktas turku filmas es vispār neskatos). Latviski tas varētu būt "Pamestais" vai "Vientuļais" (http://www.imdb.com/title/tt0425079/). Par onku, kurš 15 gadus ir dziļos laukos strādājis par pamatskolas skolotāju, bet viņš beidzot iet pensijā. Un atgriežas Stambulā, kur viņam pieder māja, kurā ievākušies citi. Viņam ir divi pieauguši bērni no ģimenes, kuru viņš pametis savu ideālu dēļ. Un lai bišku piepelnītos pirms pensijas viņš sāk braukāt par taksometra vadītāju naktīs (kaut arī Stambulā nav dzīvojis pēdējos 15 gadus). (Tagad es zinu, no kurienes Stambulā nāk tie piemīlīgie opīši-taksisti, kuri nezina, kur atrodas vietas un lietas, bet prasa norādes.) Nu un tad viņš iepazīstas ar vienu no vīra aizbēgušu naktskluba dziedātāju. Viņai vienā vakarā uzbrūk vīrs un tad jau drāma iet vaļā.
Ļoti skaisti cilvēki, spilgtas emocijas, brīnišķīgi attēlotas attiecības, vispār - jāredz. Esot labākā Yavuz Turgul filma.
Citāts no filmas: "We are all victims of our dreams."
Tā ja. |
|
|
| |
[25. Okt 2009|23:41] |
|
Izmēģināju jauno pannu. Izcepu 6 olas. 4 apēdu. Pārējās brokastīm. Varēšu tagad pusgadu neēst olas tīrā veidā. |
|
|