| Iepirkšanās/ atlaides |
[13. Feb 2006|00:17] |
Šodien baudīju iepirkšanos ar atlaidēm. Nopirku Cubus bikškostīmu ar 70% atlaidi. Tas gan izvērsās par piedzīvojumu, tāpēc ka veikalā nebija mana izmēra bikses, bet tas nekas. Pārdevēja zvanīja uz citiem Rīgas veikaliem, lai atrastu mana izmēra bikses.
Varētu jau jautāt, kāpēc es to kostīmu nepirku bez atlaidēm, kad mana izmēra bikses nebūtu radījušas tādas problēmas. Bet ziniet - es to kostīmu (pareizāk sakot - bikses un žaketi) nebiju ievērojusi. Un ja biju, tad noteikti nodomāju, ka tas nav tās naudas vērts. Un pat ja es būtu ievērojusi, tad diez vai man tas būtu akūti svarīgs pirkums, lai izdotu tādu naudu. (Akūti svarīgajos pirkumos es izdodu neprātīgu naudu par labu kvalitāti, ja vien ir laiks kaut ko kvalitatīvu atrast.)
Tā kā zinu, ka veikalam arī šī kostīma pārdošana ar 70% atlaidi nesagādāja zaudējumus, tad kāpēc uzdāvināt tos 70%? Īpaši, ja runājam par klasiskiem priekšmetiem.
Nu jā - ja reiz es nodarbošos ar uzņēmējdarbību (lai Dievs pasarg'!), tad protams, arī man gribēsies pārcenot visus priekšmetus vai pakalpojumus, lai arī ar kaulēšanos vai izpārdošanās es gūtu pietiekamu peļņu, par ko pašai prieks, nosegtas ražošas izmaksas un darbiniekiem pieklājīgas algas.
Kaut arī man visu gribas nopirkt par cenu, kas tuvāka pašizmaksai, tomēr es cenšos saprast tirgus likumus.
Bet man nepatīk nopirkt lietas par lielāku naudu un nākamajā dienā redzēt, kādas atlaides ir piemērotas tai pašai lietai. Tāda nelāga sajūta. |
|
|
| Svētdienas domas |
[13. Feb 2006|00:32] |
Nedēļa ir pagājusi grūtnieču zīmē. Pietika satikt 2 paziņas grūtnieces un vēl ar sekretāri pārspriest brēcošo objektu iespējamību, ieraudzīt bijušā favorīta sievu stāvoklī, ka viss aizgāja uz urrā.
Vienu zinu - nekam tādam es vēl neesmu gatava. (Nezinu, vai jebkad būšu.)
Pieņemu, ka man patiktu daļa no grūtniecības laika. Pieņemu, ka man dažreiz patiktu mani bērni-zīdaiņi. Pieņemu, ka patiktu izbaudīt dekrēta atvaļinājumu (līdzīgi kā citus (ne slimības) atvaļinājumus). Pieņemu, ka patiktu sarūpēt sīča pūriņu. Bet tie visi ir tikai pieņēmumi. Nez, vai kādreiz tiks pārbaudīti.
Viena no satiktajām paziņām pastāstīja, ka viena kopīga drauga brālis ir nomiris no asinsvada plīšanas smadzenēs 26 gadu vecumā un viņa sieva 4. mēnesī palikusi viena. Un ziniet - tas ir briesmīgi.
Manā klasē mācījās meitene, kura arī nekad nebija redzējusi savu tēvu, jo viņš gāja bojā, kamēr māte vēl bija stāvoklī. Un viņas māte tā arī nekad neizveidoja citas attiecības. Un tā meitene tā arī uzauga bez tēva/ tēva aizvietotāja.
Un vēl es domāju, cik šausmīgi gāja tiem vecākiem padomju laikā, kuriem nebija veļas mašīnas. Un atcerieties, ka arī Pampers nebija. Bet, cik atceros, autiņus tāpat mazgāja ar rokām (kaut arī maniem vecākiem bija veļas mašīna). Tāda rūpība un tāda ņemšanās. Tagad lielākā problēma ir pieradināt sīci iet uz podiņa pēc komfortablo Pampers lietošanas.
Un tā raudāšana naktīs! Man ir viens kolēģis, kuram meitiņai ir jau kādi 7 mēneši, bet viņa vēljoprojām naktīs ir aktīvāka kā dienā. Un tad viņš, tāds negulējis, nāk uz darbu.
Te vairāk tāds apcerējums par pēcpiedzimšanas laiku sanāca, jo no tā es kaut ko esmu piedzīvojusi. Bet nu - pati grūtniecība, dzemdības - tas ir man svešs lauciņš. Nu ir jau kādas atmiņas par mammu stāvoklī, bet spilgtākais, ko atceros, bija jautājums: "Ko tu vairāk gribi - māsiņu vai brālīti?" It kā no manas atbildes būtu kāda jēga. |
|
|
| Vēroju |
[13. Feb 2006|20:03] |
Sēžu Stockmann pirmajā stāvā un vēroju ar V-dienu aptrakušos.
Kaut līdz rītdienai izdotos saglabāt šo "uz mani tas neattiecas" un "man dziļi vienalga" sajūtu.
Bet zinu, kur notiks pasākums "Kā pārdzīvot V-dienu?" ;) |
|
|