| Kaitēkļu iznīcināšana |
[28. Aug 2008|14:45] |
Cīņa ar kodēm turpinās. Izziņai - tās ir pārtikas kodes. It kā visi 4 midzeņi ir iznīcināti, nekur nekas vairs nelido, kāpuri arī visi ar pinceti salasīti un izmesti. Un it kā mieriņš ir iestājies. Biolit universālais kaitēkļu iznīcinātājs - gan lidojošo, gan rāpojošo - diezgan palīdzēja. Apsmidzinātie kāpuri nenomira uzreiz, bet pēc pāris stundām bija beigti un tad tādus viņus varēja arī salasīt. Šodien visu mazgāju, sūcu un skapjus sagatavoju apģērba atgriešanai tur. Jo vispārējā panikā es arī par apģērbu saēšanu baidījos un visu izvācu no skapjiem. Man ir viens liels maiss ar izmetamu apģērbu - ar maziem caurumiņiem, ko arī uz diakoniju vai Sarkano Krustu nest nav smuki, un viens liels maiss, ko tad nu varēšu aiznest vai nu uz diakoniju vai Sarkano krustu. Un cikojoties ar to apģērbu, es sapratu, ka varbūt labāk pirkt lētu, prastu apģērbu, ko novalkājot vienu sezonu var mierīgi izmest. A man puse apģērbu ir ļoti labas kvalitātes, kuri nenomazgājās, kam vīles neatirst, kas ir klasiski, tāpēc no modes neiziet, un tādus izmest vienkārši nevar. Un dažas vienības man ir lietošanā jau piekto, sesto gadu.
Lai nu kā - es uzvarēšu. Nākamie būs prusaki, kas apsēdīs šo namu, bet tie jau tādi sezonāli mājdzīvnieki un diezgan paredzami, tāpēc satraukumam nav pamata. |
|
|
| Sarkanais mētelītis |
[10. Sep 2006|00:11] |
| [ | Klausos |
| | Georges Brassens - Chanson pour L'Auvergnat | ] |
Es šodien ZARĀ ieraudzīju vienu spilgti sarkanu mētelīti un iekāroju to. Es zinu, ka es izskatītos brīnišķīgi tajā, bet man nedaudz palika žēl 79 latu par apģērbu, ko dzīvojot Latvijā, varētu vilkt 2 nedēļas gadā. A Parīze rudenī nav šī gada programmā. Un līdz nākamajai sezonai es varu arī nenodzīvot. |
|
|
| Iepirkšanās/ atlaides |
[13. Feb 2006|00:17] |
Šodien baudīju iepirkšanos ar atlaidēm. Nopirku Cubus bikškostīmu ar 70% atlaidi. Tas gan izvērsās par piedzīvojumu, tāpēc ka veikalā nebija mana izmēra bikses, bet tas nekas. Pārdevēja zvanīja uz citiem Rīgas veikaliem, lai atrastu mana izmēra bikses.
Varētu jau jautāt, kāpēc es to kostīmu nepirku bez atlaidēm, kad mana izmēra bikses nebūtu radījušas tādas problēmas. Bet ziniet - es to kostīmu (pareizāk sakot - bikses un žaketi) nebiju ievērojusi. Un ja biju, tad noteikti nodomāju, ka tas nav tās naudas vērts. Un pat ja es būtu ievērojusi, tad diez vai man tas būtu akūti svarīgs pirkums, lai izdotu tādu naudu. (Akūti svarīgajos pirkumos es izdodu neprātīgu naudu par labu kvalitāti, ja vien ir laiks kaut ko kvalitatīvu atrast.)
Tā kā zinu, ka veikalam arī šī kostīma pārdošana ar 70% atlaidi nesagādāja zaudējumus, tad kāpēc uzdāvināt tos 70%? Īpaši, ja runājam par klasiskiem priekšmetiem.
Nu jā - ja reiz es nodarbošos ar uzņēmējdarbību (lai Dievs pasarg'!), tad protams, arī man gribēsies pārcenot visus priekšmetus vai pakalpojumus, lai arī ar kaulēšanos vai izpārdošanās es gūtu pietiekamu peļņu, par ko pašai prieks, nosegtas ražošas izmaksas un darbiniekiem pieklājīgas algas.
Kaut arī man visu gribas nopirkt par cenu, kas tuvāka pašizmaksai, tomēr es cenšos saprast tirgus likumus.
Bet man nepatīk nopirkt lietas par lielāku naudu un nākamajā dienā redzēt, kādas atlaides ir piemērotas tai pašai lietai. Tāda nelāga sajūta. |
|
|