Yup. Pat pirmās palīdzības norādījumos vecākiem ar bērniem saka, attend to yourself first. Jo tikai cilvēks, kurš nav iztukšojis un salaidis dēlī pats sevi, varēs kaut ko dot citiem.

Ja Tevi sirds sauc pie plāna A un Tu zini, ka tas labākais plāns, varbūt tomēr ir kāda taciņa, pa kuru tam atkal var piekļūt? Arī tad, ja šķiet, ka ir close to impossible, cerības staram tomēr ir baigais spēks.

Es pēdējos mēnešos esmu sapratusi, ka nedrīkst atteikties no saviem sapņiem. Upurēt sapņus, tas ir pārāk liels upuris, tie apstākļi un cilvēki, kas patiešām ir labi un piemēroti konkrētajam īpatnim, nekad neliks šādu upuri nest.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ar to plānu A ir tā - vienmēr ir bijis skaidrs, ka tas ir labākais un ka pie tā turoties es būšu laimīga un manai dzīvei būs jēga. Bet esot šeit, kas ir arī laba šī plāna sastāvdaļa, kaut kādās situācijās esmu kļuvusi vāja un izdarījusi pāris darbības, kas šim labajam plānam ir pārvilcis lielu un sarkanu strīpu pāri. Cerība vēl ir uz kaut ko pārdabisku, bet, bet es esmu šeit izlējusi asinis, kas priekš manis šo zemi padara neauglīgu.
Jā, par tiem sapņiem Tu runā taisnību. Es šodien arī vecākiem aizrakstīju, ka lai neskaita mēnešus līdz manai atgriešanās dienai, jo tā var nepienākt. Es varu izvēlēties citu rezidences valsti. Un es zinu, ka viņiem tas būs sāpīgi, bet viņi to galu galā pieņems. Būs vēl bariņš ar draugiem, kuri sabēdāsies, ja neatgriezīšos Latvijā, bet man ir jādara tas, kas man jādara - tas, par ko ir pārliecība.

Lai mums izdodas! ;)

(Reply to this) (Parent)