| Dzīvā dzīve |
14. Jul 2011|15:18 |
Labu brīdi te neko neesmu rakstījusi, jo vienkārši nav bijis laika. Esmu sirsnīgi dzīvojusi šo dzīvi nost. Sapelnījusi daudz negatīvus karmas punktus. Brīnos, kā zeme mani vēl nes.
Esmu bijusi Stambulā, Bursā un Ankarā.Par to uzrakstīšu drusku vēlāk.
Esmu atpakaļ Antepā un esmu ļoti samulsusi par savu dzīvi un izvēlēm, ko izdaru, aplciecinot tās ar darbībām. Bet man ir 2 nedēļas laika savest savu dzīvi kaut kādā kārtībā. Un varbūt tādā pareizticīgo stilā vajadzētu gavēt Ramadāna laikā, lai tās muļķības iztīrītu no galvas.
Ko es vakar uzzināju: mana vēlme kontrolēt un manipulēt ar vīriešiem nav nekas unikāls - tā ir daļa no lāsta, ko Dievs uzlika sievietei pēc grēkā krišanas Ēdenes dārzā. 1. Mozus 3:16b. Un otra, vēl būtiskāka lieta - nevajag iesaistīties attiecībās ar vīrieti un vēl jo vairāk - nevajag ar tādu precēties, kuram sieviete nespēs sekot viņa dzīvē un Bibliskā izpratnē pakļauties.
Ko es šodien uzzināju: Eiropā visas lietas ir sliktas, jo cilvēki tic par maz vai netic vispār. Netic tam, ko izvēlas un dara. Turcijā viņi tic savam darbam, tic tam, ka pēc 3 gadiem Turcija būs 3 lielākā ekonomika pasaulē. Un būs (vai vismaz tuvu tam). Par to mani apgaismoja, kad stāstīju par Latvijas vīriešiem (da nu labi - zinu, ka visus vienā maisā likt nevar), ka man vienkārši vairāk vajagot ticēt, ka vienas vai citas attiecības var izdoties un būt veiksmīgas. Es vēlos, kaut tas būtu tik vienkārši. Varbūt, ka kādam ir, bet laikam ne man. Es aizvien vairāk domāju, vai spētu pieņemt likteni - būt vienai uz mūžu (neiestājoties Karmelītu klosterī)? Senāk man tas likās vieglāk.
Bet recepte pašai priekš sevis ir viena - vajag vairāk meklēt Dieva tuvumu. Un es labi apzinos, ka es to tik pat kā nedaru. Es esmu traki stūrgalvīga. Es ceru, ka Dievs par mani smejas, nevis dusmojas. |
|